Mazliet komisma runcānam piešķir fakts, ka ar vienu aci viņš it kā mazliet šķielē. Uzzinu, ka tieši tādēļ atnācējs iesaukts par Snaiperi. Kādu laiku te nāca arī Tuņķis un Baisulis un vēl kādi bezpiederīgi kaķi. Sarežģīta situācija, kad šāds kaķu pulciņš kļūst arvien lielāks un lielāks. Tad arī Mājas galvenais kaķis Rudis kļūstot arvien nervozāks.
Neparasta inteliģence
Rakstnieku mājas saimniece literatūrzinātniece Andra Konste stāsta: «Mums jau te regulāri grib ieviesties visādi kaķi, un Rudis tad ļoti cīnās par savu teritoriju, un lielākā daļa ieklīdeņu to respektē. Snaiperis tā klusi un mierīgi nāca, piecieta iekaustīšanu no Ruda puses kā neizbēgamu samaksu par uzturēšanos šeit, pretī nekāvās. Tad Rudim apnika, un iekaustīšana kļuva gluži formāla. Snaiperis bija cieši nolēmis kļūt par Mājas kaķi, sāka te nakšņot, uzvedās ļoti patīkami. Protams, mums sirds neizturēja, un, neskatoties uz Zeltītes dusmīgajiem pukstiem, barojām runci. Ziemā situācija sarežģījās ar nakšņošanu, un tad tā pati Zeltīte atveda mazu suņubūdiņu, es ieklāju tajā savas sunes Kēras veco matracīti ar ūdensnecaurlaidīgu apakšu, un Snaipers gulēja būdiņā, līdz kļuva pārāk auksti arī tur.»
Reiz vasarā kopā ar Inesi Zanderi šķērsojām pagalmu, un viņa teica: «Snaiperis no visiem šejienes kaķiem man patīk vislabāk. Viņā ir neparasts dzīves spars un inteliģence!» Toreiz mēģinājām iekārtot Snaiperi ar laikraksta Diena palīdzību. Diemžēl aicinājumam adoptēt runcīti neviens neatsaucās. «Nelaime tā, ka Rīga burtiski mudž no klaiņojošiem kaķiem,» situāciju sev raksturīgā skarbā stilā toreiz komentēja Gundega Repše.
Izmisums pēdējā pakāpē
Pāragrā ziema jau bija klāt, kad 2012. gada novembrī strādāju Rakstnieku mājā. Kādu vakaru pagalmā ieraudzīju Snaiperīti. Skats bija ļoti bēdīgs. Runčuka kažociņš bija savēlies kunkuļos un aplipis ar skaidām, viņš bija izvārdzis un klibs. Varēja redzēt, ka runcītis ir izmisumā. Viņš vairs nespēja bēgt no klejojošajiem suņiem un sevi aizsargāt, bet vēl trakāks bija aukstums. Runcāns tupēja aiz ēdamzāles durvīm putenī un skatījās uz tiem, kuri atradās siltā telpā pie iekurtas krāsns. Snaiperis mūs burtiski hipnotizēja!
Būtu ņēmusi runcānu pie sevis, ja vien ne mans suns Marss, kas to nekad nesaprastu. Pa ausu galam biju dzirdējusi, ka mūzikas ierakstu veikala Upe pārdevējs Mārtiņš Matisons domājot par pajumtes sniegšanu kādam četrkājainam dzīves pabērnam un grasoties doties uz dzīvnieku patversmi. Piezvanīju viņam, izstāstīju par Snaiperīti un -ak, laime! - Mārtiņš piekrita uzņemties atbildību par nelaimīgo runcīti! Andra Konste deva jāvārdu īslaicīgai Snaipera izmitināšanai, būtībā - viņa dzīvības glābšanai. Trīs dienas Snaiperītis dzīvoja pie manis istabā, aizkustinoši disciplinēti, slimo kājiņu pievilkdams, kliboja uz kastīti un ēda. Ēda un gulēja. Gulēja un ēda. Brīžiem miegā saldi iemurrājās. Pirms pārcelšanās uz Rīgu aizvedām Snaiperi pie vetārsta, kur viņš tika apkopts un kastrēts.
Laimīgie Jurģi
Tad pienāca diena, kad Andris Akmentiņš veda uz Rīgu Uldi Bērziņu, mani un Snaiperi uz viņa jaunajām, nē, patiesībā jau - runčuka pirmajām īstajām mājām. Rīgas centrā pie savas mājas Mārtiņš saņēma Snaiperi. Abi izskatījās mazliet samulsuši. Snaiperis - no garā brauciena un neziņas par to, kas tagad notiks, bet Mārtiņš jaunas pieredzes nojausmās - Snaiperis taču bija viņa pirmais mājdzīvnieks! Tiesa, zivtiņas akvārijā puisim jau bija!
Mārtiņš labprāt atceras: «Tolaik dzīvoklī notika remonts. Biju jau nolicis Snaiperim bļodiņas ar ēdienu virtuvē. Viņš bailīgi iznāca no sprosta un ātri palīda zem gultas. Ilgi bija kluss. Tad iznāca, paēda gardos konservus un atkal paslēpās pagultē. Aklimatizācija ilga apmēram divas dienas.»
Mārtiņš bija apvaicājies draugiem - kaķu īpašniekiem par to, kā kaķis jāradina pie kastītes, bet izrādījās, ka Snaiperim tā skola jau apgūta. Sākumā viņš Mārtiņam klāt nenāca, ļoti ilgi bija rezervēts un tikai pamazām kļuva arvien mīlīgāks. Sagaidīt mājās Mārtiņu sāka apmēram pēc trim dienām. Diezgan atturīgs Snaiperis ir joprojām. Kā nekā tomēr nācis no lepnās pilsētas Ventspils ielām!
Tagad jau ar smaidu Mārtiņš stāsta abu kopā būšanas detaļas: «Kad Snaiperi atveda, runcītis bija diezgan netīrs. Grasījos viņu mazgāt, tomēr viņš pats ātri atkopās. Pēc divām nedēļām kaķa garais zīdainais kažociņš jau mirdzēja! Parasti Snaiperītis guļ pie radiatora vai uz kāda no mīkstajiem krēsliem, bet nesmādē arī iespēju atrasties man klēpī, kad strādāju pie datora. Naktīs viņš ielokās virs segas man pie kājām un murrā. Vēderu bužināt gan ļauj tikai īsu mirkli un diezgan reti.»
Snaiperim ļoti patīk dāmas! Kad ciemos atnāk meitenes, runčuks labprāt ļaujas viņu glāstiem un azartiski rotaļājas, visādi atraktīvi ņemas un koķetē. Demonstrē, ka prot uzlēkt arī uz ledusskapja un durvju augšas! Sākumā draiskulis mēdza lustīgi lēkt arī uz galda, bet tagad zina, ka to darīt nedrīkst. Kad beidzās remonts, Snaiperis veiksmīgi atbrīvoja Mārtiņu no dažām kristāla glāzēm un viena šķīvja. Puisis smej: «Pats vien biju vainīgs - trauki neatradās tiem paredzētājās vietās.»
Galvenā persona
Mārtiņš Matisons secinājis, ka arī kārtīgam runcim mīlestība iet caur vēderu! Apetīte Snaiperītim bija tik laba, ka viņš ātri vien apvēlās, un tagad nākas ierobežot viņa iemīļoto delikatešu apjomus.
Mārtiņš priecājas: «No rītiem Snaiperītis guļ tikpat ilgi, cik es. Nav no tiem, kas lec saimniekam uz galvas un modina. Reizēm paņaud, bet, ja redz, ka vēl negrasos celties, ātri apklust. Ir pacietīgs un krietns runcāns. Ja, Snaiperaprāt, esmu pārāk ilgi bijis projām no mājas, viņš apvainojas, bet uzreiz atgādina, ka vajadzētu uzēst. Kad vedu viņu pie daktera uz potēm un pārbaudēm, Snaiperis nekad nešņāc un nav agresīvs.»
Mārtiņš uzskata, ka dzīvnieks mājās - tas ir jauki un audzinoši: «Snaiperis manī attīsta pienākuma un atbildības sajūtu un savā stilā turpina mani audzināt. Ir tik forši, kad atnāku mājās un pretim man tipina smaidošs Snaiperītis. Tā es tagad dzīvoju pie Snaipera, jo kaķis mājās, protams, ir galvenā persona. Nešaubīgi!»