A. Kampars, kurš toreiz, 2011. gada februārī, Dienai skaidroja - ja tarifs netiktu celts, ciestu valsts budžets un «būtu jāpaceļ vairāk kāds nodoklis vai arī jāsamazina pensijas, pabalsti», tagad Diena šo sakarību noliedz un pauž, ka ar valsts budžeta lāpīšanu tarifu celšanai nav bijis nekāda sakara. Viņš arī atgādina, ka sistēma, kurā komersants izveido tarifu un virza to apstiprināšanai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanās komisijā (SPRK), radīta tieši tādēļ, lai izvairītos no politiķu ietekmes uz tarifiem. Līdzīgi runā arī paša uzņēmuma Latvenergo valdes loceklis Uldis Bariss, sakot, ka nekāda politiskā pasūtījuma nav bijis. Matemātika gan runā par labu budžetam, proti, 2011. gadā valsts dividendēs no Latvenergo izņēma 39,9 miljonus latu, kas, visticamāk, nebūtu iespējams tādā apjomā, ja tarifi nebūtu celti.
Apšaubāms ir arī A. Kampara apgalvojums, ka SPRK bijusi apolitiska loma tarifu apstiprināšanā. Laikā no 2008. gada līdz pat 2011. gada februārim ar elektroenerģijas tarifiem saistīti projekti vairākkārt tika iesniegti komisijā, taču visi no tiem tika noraidīti. Piemēram, 2009. gada 25. martā SPRK neakceptēja ne Augstspriegumu tīkla, ne arī Sadales tīkla iesniegto tarifu projektu. Vēl 2010. gada 22. septembrī jeb īsi pirms vēlēšanām Sadales tīkls vēlreiz vērsās SPRK, taču arī šoreiz tarifu projektu noraidīja. Savukārt jau pēc Saeimas vēlēšanām - 2011. gada februārī - Latvenergo atnestais tarifu projekts SPRK cauri izgāja kā pa sviestu. Turklāt uzņēmums par lēmumu pat nešaubījās, par ko liecina jau sāktā tarifu plāna kampaņa. Zīmīgi, ka to izstrādāja firma Repute, kuras līdzīpašnieks no 2009. gada līdz pat 2012. gada martam bija reklāmas aģentūra McCann World Group, kura veidoja arī Vienotības priekšvēlēšanu kampaņu. 95% no aģentūras pieder Aināram Ščipčinskim, kurš 2010. gada jūlijā, dažus mēnešus pirms 10. Saeimas vēlēšanām, Vienotībai ziedoja maksimāli atļauto summu - 18 tūkstošus latu.
Vienotības biedrs Arvils Ašeradens, kurš 2011. gada sākumā bija Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāja biedrs, atceras, ka sarunas par tarifiem politiskā līmenī bija plašas, un nemaz nenoliedz, ka 2011. gada 16. februāra SPRK lēmums bija «politiski iekavēta cenu celšana», detalizētāk gan to neizskaidrojot.
Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš uzskata, ka valsts kā Latvenergo īpašnieks izmantoja situāciju vairāku mērķu sasniegšanai - gan budžeta papildināšanai, gan lai virzītos uz eiro ieviešanu 2014. gadā un attiecīgo Māstrihtas kritēriju ievērošanu. «Valsts nevarēja atļauties plānot inflāciju veicinošus pasākumus 2012. un 2013. gadā, tādēļ bija loģiski to visu novirzīt uz 2011. gadu,» pauda J. Ozoliņš un norādīja, ka tie gan nebija ne noziedzīgi, ne slikti mērķi, taču lēmumi tika pieņemti sasteigti, nekvalitatīvi, tika lietota nepareiza retorika un nekvalitatīvi skaidrojumi, pieņemot, ka patērētājs tāpat neko nesapratīs.
Steigā, iespējams, arī pieļauta tā kļūda, par ko tagad var «maksāt» Latvenergo, proti, tarifu diferencēšana, ko šādā izpildījumā tiesa atzinusi par pretlikumīgu. Toreizējā labklājības ministre Ilona Jurševska (ZZS) atzīst, ka galvenā problēma bija tā, ka valstī nebija likuma par universālo pakalpojumu. Tādējādi ministrijai, lai arī tā bija pret tarifu celšanu, bija jālauza galva, kā dzēst tarifu pieauguma sāpīgo ietekmi uz maznodrošinātajiem. Bijušas ilgas sarunas gan ar Ekonomikas ministriju, gan ar SPRK, taču gala rezultātā risinājums sanāca pretējs visiem tirgus likumiem. Tiesa, tas bijis visvienkāršāk sasniedzamais sociāli neaizsargāto grupu atbalsta mehānisms.
Patlaban pāragri prognozēt, kā un vai šāds notikumu pavērsiens ietekmēs Latvijas inflācijas rādītājus gadījumā, ja Latvenergo tarifi būs jāpārskata.