Anda Rožukalne,
Vēlēšanu nakts mediju rīkotās publiskās sarunas mums jāpārdzīvo kā rituāls, kas pēc «Lūdzu, izvēlies mani!» sprinta palīdz atgriezties normālā dzīvē un racionāli vērtēt notikumus.
Vairāku televīzijas kanālu piedāvāto savu vēlēšanu nakts formāti bija līdzīgi gan cits citam, gan iepriekšējo vēlēšanu sniegumiem TV - ar cienījamu ātrumu un tā radītām kaitinošām terminoloģijas kļūdām, kad vēlētāju aptaujas dati uzmācīgi tika saukti par provizoriskajiem rezultātiem. Intriga -balsojuma skaitļi, kuru dēļ naksnīgo ēteru aizpildīja ar derīguma termiņu acumirklī zaudējošu informāciju, - ātri vien tika atrisināta. Tāpēc bija izšķirošs saturs, ko televīzijas piedāvāja, gaidot nākamo datu porciju. Šogad tajā bija pārāk daudz rutīnas un iepriekšparedzamības. Pārāk daudz bieži redzētu seju un dzirdētu frāžu. Neliela, līdz apnikumam apskatītu cilvēku grupiņa, kas kā neremdināmi naktsklubu party animal kursēja no viena vēlēšanu nakts formāta uz otru, nespēja sagādāt pārsteigumus.
Nakts pirmā daļa šķita kā saturiski iesprūdusi kādā no vēlēšanu diskusiju posmiem. Visvairāk tas bija jūtams LNT, kur jauna vizuālā noformējuma fonā sarunas pēc pirmās stundas rotēja pa apli. Bet ap pusdiviem naktī kameras vairs neslēpa apnikušus, sagurušus, jaunas domas paust nespējīgus studijas viesus. Tāpat kā iepriekšējās dienās, kad ik kanālā jau bija uzminami, nē, skaidri zināmi ne vien visi jautājumi, bet arī visas atbildes, bija skaidrs, ka nekā jauna te nebūs. Svaigāks izskatījās LTV1 žurnālistu rezumē nakts ētera noslēgumā.
Vai nebija laiks ko mainīt tieši TV profesionāļu pusē? Par laimi, LTV1 sāka jaunu tradīciju ar vēlētāju līdzdarbošanos pie Brīvības pieminekļa. Varētu būt arī citādi, kad studijā nāk vēlētāji, bet uz ielas Vecrīgā gaida politiķi, kurus uzklausa īsu pieslēgšanos laikā. Vismaz reizi vēlētājiem vajadzētu būt galvenajās, viedokļu līderu lomās. Tā varētu pārbaudīt iepriekš vēlētājiem draudēto, ka būs vilšanās un paģiras. Man, daudzkārt atkārtoto politisko viedokļu nogurdinātai, vēlētāju īsās frāzes Aijas Kincas vadītājās LTV1 tiešraidēs vai viņu viņu domas Latvijas Radio ēterā likās dzīvīgas, patiesas, oriģinālas.
Nakts TV sarunās aiz frāzēm un plāniem pietrūka konkrētu darbu sajūtas. Kāpēc neaicināt kādu kandidātu pie svaigu rezultātu grafika un atgādināt viņa solīto ar paša citātiem? Kāpēc kādam gandrīz ievēlētam kandidātam, kam, piemēram, skaidrā naudā deklarēti tūkstošu desmiti, konkrēti nepalūgt - parādiet, kā tas šovakar izskatās, kāpēc mājās jātur tāda skaidras naudas grēda, ko ar to darāt brīvajos vakaros? Tas taču būtu daudz vērtīgāk un konkrētāk, nekā atkal prasīt kaut ko par sarkanajām līnijām.
Visu nakts formātu diskusiju vadītāji dzina notikumus uz priekšu, jau cenšoties izveidot koalīcijas un saprecināt dažādus politiskos spēkus, tāpēc pietrūka laika pašrefleksijai par to, kas un kāpēc īsti noticis. Pārdomas un vērtējumus varēja sagādāt vēlētāji. Bet nakts parādīja droši atstrādātu pieredzi - mediju un politiskās vides saplūšanu, tik ērtu, bet atsvešinošu un politisko līdzdalību samazinošu, jo atkal tika skaidri parādīts, ka vēlēšanu nakts klubiņos ir ļoti konkrēta face control.