Latvijā ļaudis dažkārt brīnās par varas dažādo atzaru spēju radīt arvien jaunus likumus un cita veida regulējumus. Viens no Saeimas 12. jūnija sēdē skatītajiem jautājumiem, iespējams, sniedz daļēju skaidrojumu šai indevei.
Tātad runa ir par maģistra studiju programmu, kuras specifiskā mērķauditorija un tematika saistīta ar robežapsardzības jautājumiem. Neviens no strīdniekiem Saeimā neapšauba programmas nepieciešamību, tomēr problēma tā, ka tās ilgums nesakrīt ar Latvijas Augstskolu likumā noteikto. Rezultātā tiek nevis papildināts minētais likums, bet radīts, jā, uzminējāt, jauns. Cēloni tam debatēs minēja deputāte Inga Vanaga: «Ir kaut kāda tāda fobija - atvērt Augstskolu likumu vaļā, jo - traks neesi! - te ir par daudz aktīvistu, kam interesē augstākās izglītības joma, un ka nu sasniegs tik daudz priekšlikumu, kā tad nu tagad tiksim galā.»
Nevarētu teikt, ka Vanagas ironijai nav pamata - ceturtdienas sēde demonstrēja, ka teju vai jebkuri grozījumi var būt iemesls tautas kalpu runātīgumam. Piemēram, debatēs par grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā deputāts Valērijs Agešins sasniedza galvu reibinošu daiļrunību: «Līdz ar to es aicinu balsot «par», lai dzīvo kurmis, mazais vājredzīgais džentlmenis melnos samta svārkos.» Savukārt, klausoties diskusijās par grozījumiem tabakas izstrādājumu reklāmas regulējumā, vēlētāji varēja uzzināt, ka deputāts Vilnis Ķirsis sācis smēķēt 14 un atmetis 21 gada vecumā, uzklausīt deputāta Gunāra Rūsiņa atmiņas par armijas gadiem un «zālīti», smelties ārkārtīgi noderīgu informāciju no deputāta Andreja Elksniņa stāstījuma par to, kas notiek, ja apēd vienu cigarešu paciņu, un vēl un vēl. To visu dzirdot, patiešām var rasties vēlme labāk nevienu likumu «neatvērt». Turklāt jāņem vērā, ka minētie piemēri patiesībā ir nekaitīga vervelēšana, - ir gadījumi, kad likuma «atvēršanu» izmanto patiešām būtisku, šaurām grupām vajadzīgu grozījumu lobēšanai.
Tomēr tikpat skaidrs, ka pieņemto likumu «neatvēršana» nav risinājums. Ko darīt, lai bažas par likuma sacūkošanu vai vienkārši lielu laika tērēšanu tā «atvēršanas» gadījumā nebremzētu patiešām nepieciešamus labojumus un papildinājumus?
Pirmkārt, tā tomēr ir konkrēto frakciju vadītāju atbildība - pievaldīt savus pļāpīgākos un izrādīties gribošos partijas biedrus. Var saprast, ka nozares komisijas vadītājs nevar liegt komisijā strādājošam citam politiskajam spēkam piederīgam parlamentārietim naski tecēt uz tribīni un piesārņot ēteru. Frakcijas līderim šādas ietekmes sviras pārliecināt dārgo kolēģi paklusēt ir.
Otrkārt, ir pamats uzticēties vēlētāju spriestspējai - ja ļaudis būs informēti par verbālo izvirdumu pirmrindniekiem Jēkaba ielā vai dīvainu grozījumu iesniedzējiem, vēlēšanu dienā tas viņu balsojumu var ietekmēt. Šādu zināšanu esamību, protams, negatīvi ietekmē tas, ka sabiedrība par Saeimas darbu sevišķi neinteresējas, tomēr šo situāciju, iespējams, varētu koriģēt ceturtā vara, ne tikai informējot par pieņemtajiem likumiem kā tādiem, bet laiku pa laikam paķidājot arī deputātu individuālās gaitas.