Skandināvu piemērs
Latvijas Literatūras centra direktors, Izdevējdarbības un grāmatniecības konsultatīvās padomes loceklis un apgāda Mansards galvenais redaktors Jānis Oga atbild, ka latviešu valodā izdotām grāmatām nekāds starptautisks tirgus nav iespējams. Literatūras centrs iespēju robežās cenšas veicināt latviešu literatūras tulkošanu un popularizēšanu. Oga iezīmē divus galvenos problēmu lokus, kur valsts, nevalstiskajam sektoram un uzņēmējiem paveras plašas darba iespējas. «Literatūras centrs diezgan veiksmīgi cenšas pārdot latviešu rakstnieku darbus ārzemēs, un, jo ar lielākiem finanšu līdzekļiem mēs operēsim, jo labāki būs mūsu panākumi. Tas attiecas uz valsts finansējumu. Jāpiemin populārais skandināvu piemērs - viņu literatūras izplatība pasaulē pēdējos apmēram 20 gados bija valsts finansēts pasākums.» 90. gadu sākumā tika izdots dāņa Pētera Hēga romāns intelektuālais trilleris Smillas jaunkundzes sniega izjūta un Justeina Gordera Sofijas pasaule - romāns par filosofijas vēsturi. Piemēram, visus Sofijas pasaules tulkojumus nu jau kādās 50 valodās atbalstījis Norvēģu literatūras centrs par Norvēģijas valsts naudu. Pamācošs esot arī piemērs par Stīgu Lārsonu, kurš tika virzīts kā zīmols jeb brends - «zviedru kriminālromāns». «Tomēr, lai šāda kampaņa izdotos, ir vajadzīga arī laba literatūra, un vispār kaut kāda maģija tur notiek. Lārsona Meitene ar pūķa tetovējumu ir ne vien labs, efektīgs trilleris, bet tas ir arī pilns ar detaļām par Zviedrijas kultūru un ikdienu. Bet, par spīti lokālai specifikai, šos romānus lasa visā pasaulē! Tātad nav tā, ka kaut kur izlauzties var tikai «ārpus laika un telpas» literatūra,» saka J. Oga.
Tikai izraksta rēķinus
Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Ieva Kolmane uzsver, ka latviešu literatūra starptautiskajā tirgū nav iedabūjama tikai ar valstisku programmu un naudas palīdzību. «Tas ir smalks jautājums, jo ne vienmēr tas, ko paši latvieši uzskata par labu, arī citās valstīs ir pieprasīts, un otrādi - var izrādīties aizraujošs tas, ko paši ne īpaši augstu vērtējam. Ar subsīdijām te diez vai būs līdzēts. Drošas investīcijas tās nav.» Blakus tam, ko vajadzētu darīt valstij, Oga iezīmē arī visai plašas literatūras un grāmatniecības nozarē iesaistīto profesionāļu kompetences robežas, veidojot spēcīgas arodorganizācijas. «Situācija ar starptautisko tirgu mainīsies, tiklīdz izdevēji sāks aktīvi tirgot izdošanas tiesības. Pagaidām tas nenotiek ne jau aiz labas dzīves. Tas nozīmē aktīvi strādāt ar ārzemju kontaktiem. Piemēram, apgāds izdod kādu zviedru romānu un tiem pašiem zviedriem piedāvā kādu latviešu rakstnieka darba tulkojumu. Vēl viena būtiska problēma ir nesakārtotās attiecības starp procesā iesaistītajām pusēm un aģentūru prakses trūkums (AKKA/LAA tikai izraksta rēķinus, nevis pārstāv tiesības). Piemēram, mums ir divas grāmatizdevēju profesionālās asociācijas - Grāmatizdevēju asociācija un Grāmatnieku ģilde, bet nevienai no tām nav pietiekama skaitliskā mandāta, lai mūs ņemtu vērā Eiropas līmenī. Diemžēl arī Latvijas Rakstnieku savienība īsti nepilda šo arodbiedrības funkciju.» J. Oga min vēl kādu Zviedrijas piemēru - ja esi Rakstnieku savienībā, un tur ir ļoti grūti iekļūt, jārēķinās ar minimālajām likmēm, dempingu taisīt nedrīkst, citādi no savienības tevi izmet. Latvijā nav tulkotāju asociācijas, kādas ir lielākajā daļā Eiropas valstu. Pat kārtīgajā Vācijā Tulkotāju asociācija tikai pašlaik ļoti augstā līmenī diskutējot cenšas panākt vienotas līguma formas ieviešanu, kas noteiktu, piemēram, procentus tulkotājam no atkārtotas tirāžas.
Visas taciņas labas
«Pie mums tulkotāju likmes ir ārkārtīgi zemas, un galīgā likme ir tā, par ko vienojas izdevējs ar tulkotāju. Līdz ar to nevienam - ne tulkotājam, ne redaktoram - te nav nekādu tiesību uz sava darba augļiem, jo tos nepārstāv profesionālas organizācijas. Redaktori vispār ir izmirstoša profesija, tos nekur vairs nemāca, nav tādu studiju programmu,» nozares problēmas izgaismo J. Oga. «Līdz ar to šīs attiecības ir brīvā tirgus attiecības - ko sarunājam, tas notiek. Tā būtu tāda kā šādu organizāciju ētikas kodeksa kompetence. Ja tulkotāji būtu atbildīgi savas asociācijas priekšā, ja izdevēji un tirgotāji būtu atbildīgi savu asociāciju priekšā, pieņemu, ka tas būtu risinājums, kā sakārtot vietējo tirgu, kas veicinātu arī sakarus ar ārzemju kolēģiem.»
I. Kolmane uzskaita pasākumu rindu, kā ar Rakstnieku savienības līdzdalību tiek veicināta latviešu literatūras tulkošana, bet diez vai to var saukt par pārstāvniecību starptautiskajā tirgū. «Būtiski ir personiskie kontakti. Daudz ko var panākt paši rakstnieki, kas ir mobili, zina valodas un apguvuši starptautisko rezidenču praksi. Savienība piedalās balvu organizēšanā, kam arī ir rezultāti, tomēr tas nevar nodrošināt ilglaicīgu un mērķtiecīgu procesu. Piemēram, kā Eiropas Rakstnieku padomes biedrs piedalāmies kādā ļoti labā ES valstu līmeņa balvā. Sadarbībā ar Eiropas grāmatizdevējiem un grāmattirgotājiem jau trešo gadu tiek izsludināta literatūras balva, kurai katra valsts nominē vienu autoru. Viens laureāta darbs tiks tulkots lielākajās dalībvalstu valodās, izdots atsevišķi un fragmentu kopkrājumā, turklāt laureāts saņems 5000 eiro naudas balvu. Vēl labu piemēru var minēt šodien pat - Guntars Godiņš saņēma balvu par tulkošanu, ko piešķir Igaunijas un Latvijas Ārlietu ministrija. Ir panākumi Ventspils Starptautiskajai rakstnieku un tulkotāju mājai kā trīspusējas sadarbības projektam (Literatūras centrs, Kultūras ministrija un Ventspils pašvaldība). Tas viss nozīmē, ka teksti tomēr ceļo pāri robežām un visas taciņas ir labas.»