Fragments no 17. septembra hutbas
«Patiesi, Allāhs Isu, lai miers viņam, un viņa māti, un viņa dzimtu sevišķi apdāvināja. .. Tas norāda uz to, ka islāms godina visus praviešus, bet ticība viņiem ir viens no ticības pīlāriem. Islāma vēsturē zināms ne mazums piemēru iecietībai pret nemusulmaņiem, kas ilgstoši dzīvojuši musulmaņu aizsardzībā, baudot brīvību un praktizējot savas reliģijas rituālus. ..
Bet, runājot par ņirgāšanos pret citas reliģijas simboliem, kā praviešiem un rakstiem, ko vienlaikus aizbildina ar vārda brīvību, tad tā ir muļķība un naidīguma un neticības pierādījums. Tas ir izskaužams noziegums. .. Tāpat redzam, ka daudzi, kas nav musulmaņi, tomēr ar veselu saprātu gan, nosodījuši šā garīdznieka izlēcienus, ko viņš turklāt dara Isas, lai miers viņam, vārdā. Bet Isa, lai miers viņam, ir šķīsts no tā, ko viņam pieraksta šis nevīža, un šādai izdarībai kristiešus jāaizvaino ne mazāk kā musulmaņus.»