Par ļoti daudz ko mums saka - vajag. Piemēram, slēgt mūzikas skolas. Pārāk ilgi esam baudījuši komfortu, pārāk ilgi esam pārtikuši no ilūzijas. Mēs to vairs nevaram atļauties. Tāpat kā nevaram atļauties iespēju neatliekamo medicīnisko palīdzību sniegt pilsētas centrā. Un nevaram atļauties, ka pensionārs, kas nevar izdzīvot no pensijas, vēl strādā, lai kaut kā tomēr izdzīvotu, utt.
Varbūt, sakožot zobus, varētu arī noticēt, ka no visa tā, ko tagad slēdz, likvidē, apcērp, tik tiešām vajag atbrīvoties, nu tādēļ, lai šodien izvilktu un kādreiz dzīvotu labāk. Taču tas nav iespējams bez pārliecības, ka vismaz lielākā daļa lēmumu Latvijā šobrīd tiek pieņemti kompetenti, uzņemoties atbildību par to izraisītajām sekām gan tuvākā, gan tālākā nākotnē un, protams, modelējot valsts attīstību kopsakarībās.
Valdis Zatlers pirms nedēļas televīzijā teica: «Valstī lielākā traģika ir tā, ka neko nespējam plānot». No tā arī šausmas.
Piemēram, situācija, kāda šobrīd veidojas kino nozarē, liek bažīties, ka, līdzīgi neloģiski iznīcinot gadiem radītu sistēmu, šobrīd tā saucamā strukturālā reforma tiek īstenota arī citās jomās. Nacionālais kino centrs (NKC), kam budžeta līdzekļu sadale filmu veidošanai un ar filmu nozari saistītiem projektiem ir tikai viena no 18 funkcijām, tapis kopš 1991.gada. 2005.gada 1.septembrī pēc Valsts kancelejas iniciatīvas NKC kļuva par valsts aģentūru. Šobrīd pēc Valsts kancelejas iniciatīvas NKC ir paredzēts likvidēt nevis tāpēc, ka tā funkcijas kļuvušas liekas vai, piemēram, kāds būtu aprēķinājis - centrs patērē pārāk daudz līdzekļu vai jelkāda cita iemesla dēļ, bet tāpēc, ka... NKC ir valsts aģentūra.
Cik zināms, Valsts kancelejas vadība kopš 2005.gada nav mainījusies. Un tas šķiet ne mazāk absurdi kā vēlme likvidēt NKC. Jo, ja NKC šobrīd ir jālikvidē tāpēc, ka pirms četriem gadiem ne bez valsts naudas tērēšanas to pārveidoja par aģentūru, tad sanāk - Valsts kanceleja pieļāva kļūdu. Turklāt, ņemot vērā, ka 2004.-2006. gadā tika īstenota plaša valsts pārvaldes reforma, diez vai NKC statusa maiņa toreiz bija vienīgā Valsts kancelejas kļūda. Īsāk - ja Valsts kanceleja kļūdījās toreiz, nav nekādas garantijas, ka tā nekļūdās arī šoreiz. Turklāt nav arī saprotams, cik daudz kļūdu drīkst pieļaut Valsts kanceleja.
Protams, Kultūras ministrijai nav jābūt aklai Valsts kancelejas rīkojumu izpildītājai (it īpaši, ja ir nojausma, ka tā var arī kļūdīties). Turklāt pat gadījumā, ja runa ir par jomu, kuras specifiku kultūras ministrs Ints Dālderis varētu arī nepārzināt. Lai nepieļautu nekompetentu lēmumu pieņemšanu, valsts sekretāre Solvita Zvidriņa varēja jautājumu, kas skar visai sarežģītas jomas turpmāko attīstību, apspriest ar kino profesionāļiem, kas līdz šim par ministrijas vēlmi likvidēt NKC dzirdējuši tikai baumas. Bet, ja Latvijas kino veidotāju informēšana un viedokļu uzklausīšana KM amatpersonām šķistu lieka un apgrūtinoša, vēl tomēr paliktu iespēja loģiski padomāt. Šobrīd nav pat oficiāli zināms, kas varētu pārņemt NKC funkcijas, bet, ja KM plāno uzņemties budžeta līdzekļu sadali, tas varētu radīt priekšnosacījumus izteiksmes brīvības apdraudējumam. To vislabāk saprast, pieņemot, ka ne jau mūžīgi kultūras ministrs būs, piemēram, Ints Dālderis un ka nākamās Saeimas vēlēšanu rezultātus vēl neviens nezina. Vai kultūras ministrs, kas pārstāvētu, piemēram, Saskaņas centru vai PCTVL, parakstītu lēmumu par naudas piešķīrumu filmai, kas pauž tādas idejas kā Padomju stāsts? Vai LPP/LC ministrs justos deleģēts pieļaut tādas filmas tapšanu, kas vēstī par aizsargājamo putnu ligzdošanu teritorijās, kur Šlesers redz attīstāmies ostu? Vai netiktu apdraudēta tādu scenāriju realizācija, kurā ietvertas līgodziesmas, ja KM vadībā uzrastos kāds Jaunās paaudzes pārstāvis, kura «enerģētikai» traucē tādas lietas?
Lēmumus, turklāt tādus, kuru sekas var būt neatgriezeniskas, jo saistītas ar kādas iestādes likvidāciju, nepieņem taču viena ministra amata termiņam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, prātam apskaidrojoties, var nepietikt ar kļūdu labojuma uzrakstīšanu - patiesība, ka iznīcināt ir vieglāk un ātrāk nekā uzbūvēt, ir elementāra.
Un es tiešām šobrīd neuztraucos tikai par kino. Šis ir piemērs, kas raisa bažas par to, ka iecere ietaupīt metālu, izvelkot no konstrukcijas ārā pēc iespējas vairāk skrūvīšu, ir vai nu ļaunprātīga, vai stulba, bet katrā ziņā tāda, kuras rezultātā var sagāzties visa māja. Un atkal būs valstī kārtējie grūtie laiki. Atšķirība tikai tā, ka vainīgo saraksts tad mums būs. Taču tas nav un nebūs mierinājums.