Norises pulcēja ievērojamus akadēmiķus un māksliniekus, arī divus skandalozos austrāliešu bioloģiskos māksliniekus Oronu Katsu un viņa sievu Jonatu Zarru. Pēc nu jau «vecās» jauno mediju mākslas tā dēvētā bioloģiskā māksla ir jaunā radošā robeža, kuru šķērso radikālās novitātēs ieinteresēti mākslinieki.
Kā jūs sākāt izmantot bioloģiju mākslā?
O. K.: 90. gadu sākumā es studēju protodizainu. Redzot, ka inženieri arvien lielākā mērā pievēršas bioloģijai, man šķita, ka nākamais solis varētu būt tas, ka dizaineri sāk strādāt ar bioloģiskajiem produktiem. Tas bija gan vilinoši, gan biedējoši. Viena no tehnoloģijām toreiz bija audu inženierija, kas atļāva izņemt audus no sarežģīta organisma un tiem piešķirt formu. Tad man piebiedrojās Jonata, un 1996. gadā mēs uzrunājām zinātniekus Austrālijā ar ideju dzīvos audus izmantot mākslas projektā. Paralēli sākām audu mākslas projektu un 2000. gadā saņēmām līdzekļus, lai izbūvētu bioloģisko mākslu centru SymbioticA.
J. Z.: Savukārt es nācu no fotogrāfijas un video jomas, man uz bioloģisko mākslu bija vizuāls redzējums. Taču tas bija nepietiekami, un es sāku strādāt ar faktiskajiem materiāliem, lai saprastu šīs jomas idejas, ētiku un sekas.
Jūs sakāt, ka tas bija biedējoši, bet tāpat turpinājāt strādāt bioloģiskās mākslas jomā.
O. K.: Šī iemesla dēļ tas arī bija kārdinoši. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ mēs izvēlējāmies strādāt ar šo projektu mākslas līmenī. Mēs neesam ieinteresēti zinātniskos atklājumos. Māksla spēlē sabiedrībā ļoti svarīgu lomu, jo tā ļauj iztirzāt fenomenus nevienpusējā veidā un lūkot lietas atvērti. Taču mūsu veids, kā to darīt, ir nevis lūkoties no cēliem augstumiem, bet savā veidā būt daļai no problēmas. Iesaistīties šajā jautājumā, nemēģinot izlikties paštaisniem.
Tādā gadījumā jums ir bezatbildīga pieeja - sakāt, ka esat tikai mākslinieks un darāt lietas ētiski apšaubāmi.
O. K.: Nē, galīgi nē!
J. Z.: Mēs visi esam daļa no problēmas. Jūs droši vien vēlaties runāt par apzināto liekulību, ko mēs visi piekopjam. Mēs visi savā veidā manipulējam un ekspluatējam dzīvi, tikai jautājums, cik lielā mērā.
O. K.: Daudzi mūsu projekti saistīti ar to, ko mēs dēvējam par utopiju par tehnoloģiski atsvešinātu upuri. Rietumu sabiedrībā upura esība tiek konceptuāli atbīdīta tālāk un tālāk no acīm, tā, lai mums nevajadzētu pieņemt nekādus ētiskus lēmumus, kad mēs atņemam dzīvību.
J. Z.: Piemēram, lai nogalinātu govi, tev atliek aiziet uz lielveikalu un nopirkt gaļu.
O. K.: Tas ir ļoti līdzīgi tam, kā amerikāņi īsteno karu, sevišķi Afganistānā. Cilvēki, kas atrodas ASV, nospiež pogu, lai palaistu raķeti no bezpilota lidaparāta. Tādējādi tev nav tieša kontakta ar tavu upuri. Savā ziņā tas ir tāpat, kā sēdēt laboratorijā un darboties jomā, kuru vajadzētu lielākā mērā uzraudzīt, - es gan nesaku, ka sintētiskajā bioloģijā obligāti tiek darīts kaut kas slikts. Bet mums trūkst kultūras terminoloģijas, ko izmantot, runājot par šo attīstību, kas iznīcina līdzšinējo priekšstatu par to, kā mēs kā sabiedrība domājam par dzīvību un kas ar dzīvību faktiski notiek laboratorijās. Kā kultūras darbinieki mēs vēlamies šo jomu konfrontēt un analizēt.
J. Z.: Un atvērt to plašākai publikai - savā ziņā demokratizēt.
O. K.: Jā, tā ir mūsu semināru tēma. Mēs vēlamies panākt, lai vairāk cilvēku iesaistās šajā procesā eksperimentālā veidā, jo ir liela starpība starp lasīšanu un darīšanu. Darot tu pavisam citādi reaģē un domā. Es neteiktu, ka tas, kā mēs konfrontējam šo jauno zināšanu projektu, ir vienīgais veids, kā to darīt, bet to vajag darīt. Mēs esam izvēlējušies radīt reālus «dzīvus» objektus - tie nav fantāzija.
Kādus objektus jūs taisāt - ja vispār var teikt, ka tie ir objekti?
O. K.: Tie ir daļēji dzīvi. Piemēram, mūsu pazīstamākais darbs ir Upura āda - tā ir no cilvēka un peles sakrustotajām šūnām izaudzēta maza jaciņa, biotehnoloģisks ķermenis.
J. Z.: Mēs arī izaudzējām no šūnām steiku. Tas bija ironisks komentārs par to, kā ēst gaļu, garīgi nesaskaroties ar upuri.
Vai paši esat veģetārieši?
J. Z.: Mēs esam zivjārieši... (Iesmejas.)
O. K.: Bet tas, protams, ir liekulīgs jēdziens. Es pārstāju ēst dzīvnieku gaļu pēc tam, kad izpētīju gaļas rūpniecību un sapratu, cik pārmērīga tā ir. Arī jūras dzīvniekus neēdu.
Kur ir robeža? Māksliniekam Eduardo Kāsam ir luminiscējošais trusis.
O. K.: Pirmām kārtām tas trusis neizskatījās tā, kā tas izskatās bildēs. Turklāt luminiscējoši dzīvnieki nav liela manipulācija - zinātniski tā ir ļoti triviāla lieta. Kāss neradīja neko jaunu. Viņš paņēma jau eksistējošu trusi no laboratorijas un ielika to mākslinieciskā kontekstā. Šādi eksperimenti tiek darīti nemitīgi, un pērnā gada Nobela prēmijas laureāts fizioloģijā un medicīnā šo tehniku izmantojis laboratorijās vismaz desmit gadu.
Taču simboliski tas ir daudznozīmīgi. Iedomājieties luminiscējošu cilvēku!
O. K.: Jums taisnība, taču visi projekti, ko mēs veicam Austrālijā, ir universitātes ētikas komisijas izskatīti un apstiprināti. Mums tiek uzdoti daudzi un dažādi jautājumi par to, ko darām. Turklāt, lai arī mēs strādājam šajā jomā jau 15 gadu, mēs esam mākslinieki, un tas, ko mēs darām, nav nekas vairāk kā tas, ko zinātne jau ir darījusi ilgstoši. Mēs vienkārši izmantojam zinātnes paleti citādā kontekstā, bet pati palete jau eksistē. Jautājums tikai, cik tālu mēs atļaujam zinātnes loģikai pārņemt mūsu darbu.
No kurienes nāk šūnu un gēnu pētniecības sakarā bieži pieminētā frāze par Dieva tēlošanu?
O. K.: Tas, šķiet, nāk no tā, ka starp mūsu dzīves uztveri un to, kas notiek laboratorijās, ir plaisa. Tiklīdz šī plaisa aktualizējas, tā tiek piesaukta dievu tēlošana. Tas ir cilvēku bažu indikators. Daudzi cilvēki atsaucas uz reliģisku terminoloģiju, sakot, ka ir robežas, ko cilvēki nedrīkst šķērsot, jo ar to šķērso dievišķo pilnvaru robežu. Tā ir sava veida mitoloģija, ka, mēģinot spēlēt dievus, tu tiksi sodīts. Es tam galīgi nepiekrītu, jo, manuprāt, dievi nav atbilstoša atsauce šajā gadījumā.
Bet Dievs šajā gadījumā ir vairāk metafora. Jāšaubās, vai žurnāls Newsweek, pirms mēneša komentējot ASV zinātnieku sasniegumu šūnas sintezēšanā, runāja reliģiski.
O. K.: Newsweek mēģināja uzrunāt abas auditorijas. Laicīgie cilvēki teiktu, ka tā ir tikai metafora, bet jāatceras, ka liela daļa amerikāņu auditorijas ir reliģiska un to uztver tieši.
Tā kā jūs strādājat ar tik zinātniski smagu priekšmetu, jums arī jāseko pašiem līdzi zinātnes attīstībai, ne tā?
O. K.: Savā pētniecības centrā mēs mēģinām identificēt attīstības virzienus, sevišķi tā dēvētajās dzīves zinātnēs, kam ir nepieciešama lielāka sabiedrības un kultūras uzmanība. Mūsu ideja ir atrasties priviliģētā vietā ar pieeju vismodernākajiem zinātnes rīkiem, kas ļauj konfrontēt šos strīdīgos un neviennozīmīgos scenārijus no mākslinieciskas perspektīvas.
J. Z.: Arī informēt sabiedrību, jo ar nepietiekamu informāciju sabiedrība nonāk aizstāvības pozīcijās. Mēs vēlamies, lai sabiedrībai būtu labāka izpratne par to, kas ir tās problēmas, kuras būtu jāpārrunā.
Jūs saņēmāt finansējumu SymbioticA centram, jo universitāte acīmredzot kādu iemeslu dēļ uzskatīja par izdevīgu, ka pie viņiem ir tādi cilvēki kā jūs.
O. K.: Protams, mēs esam domājuši, kāpēc tas tā ir. Pirmām kārtām mēs esam Pērtā, kas ir izolētākā pilsēta pasaulē ar ļoti labu pētniecisko kultūru, bet tai pašā laikā tajā ir robežas mentalitāte. Savā izpratnē par to, kādas idejas ir realizējamas un kā lietas darīt, Pērta ir kā Mežonīgie Rietumi. Tā ir konservatīva pilsēta, bet tai pašā laikā izolācija padara to atvērtu un oportūnistisku. Rietumaustrālijas Universitātes zinātnieki bija atvērtāki mūsu idejām nekā centrālās vietās, kas savā veidā ir vairāk intravertas. Turklāt mūsu darbi ir piesaistījuši diezgan daudz uzmanības, un universitāte labprāt vēlas šo uzmanību.
Universitātei vajadzēja publicitāti?
O. K.: Savā ziņā, bet tā mums ir devusi brīvību. Tā saņem uzmanību un ļauj mums darīt, ko vēlamies ētikas komitejas noteiktajās robežās. Turklāt mūsu laboratorijā ir rezidences programma, tas nozīmē, ka kopš tūkstošgades mijas vairāk nekā 70 cilvēku ir braukuši pie mums strādāt. Tā kā mēs esam iedibinājuši SymbioticA laboratoriju kā pētniecības vietu, ne vien kā mākslas centru un esam radījuši daudzus paliekošus mākslas darbus un nelielus pētnieciskos rakstus, pat pēc akadēmiskajiem kritērijiem mēs esam tīri labi ierakstījušies universitātē.
Vai ar savu mākslas darbu jūs stimulējat zinātniekus? Kā jūs esat interesanti viņiem?
O. K.: Mēs nodarbojamies ar māksliniecisko izpēti. Mēs strādājam ar zinātniekiem, taču mūsu darba rezultātus nevar kvalificēt kā zinātniskus. No viņu perspektīvas mūsu darbs dod labāku izpratni, kā tās zināšanas, ko viņi rada laboratorijā, tiek uztvertas un adaptētas kulturāli. Zināmā mērā problēmas, ko mēs ģenerējam, lai, teiksim, prezentētu dzīvu audu skulptūru galerijā, zinātniekus arī rosina domāt par problēmām jaunā veidā. Kā zināms, zinātnieki ir ziņkārīgi cilvēki, kuri grib zināt, kā lietas darīt, un mēs viņiem sniedzam šo ierosmi domāt.
Kā jūs salīdzinājumā ar medijiem vērtējat pēdējos panākumus, maija sākumā mākslīgi sintezējot dzīvu šūnu?
O. K.: Tas ir ļoti interesants gadījums, kas norāda, ka par šīm lietām jābūt lielākai sapratnei. Zinātniski tas nav milzīgs solis, tehnoloģiski tas ir revolucionārs gājiens. Zinātniski ir izdarīts tas, kas līdz šim darīts, tikai lielākā mērogā - viņi ir sintezējuši garāku DNS ķēdi, nekā spēja sintezēt līdz šim. Mediju paziņojumi par notikušo ir diezgan pārspīlēti. Bet es uzskatu, ka notikušais ir svarīga norāde uz ko tādu, kas notiks nākotnē. Respektīvi, ka būs iespēja sintezēt DNS, to ielikt tukšā baktērijā, tādējādi gūstot pilnu kontroli pār izveidoto organismu. Bet tas nāks vēlāk. Šoreiz vienkārši tika «kopēts» un «ielīmēts», nesaprotot saturu. Tas būtu tā, kā man mēģināt pārrakstīt latviešu tekstu vārdu pa vārdam un teikt, ka es to sapratu, lai arī es nesaprotu ne vārda. Ir vēl garš ceļš ejams, pirms mēs sapratīsim, kā kontrolēt dzīvību un kā darbojas šūnas. Taču mums varbūt nevajadzētu kontrolēt dzīvi. Loģika, kas mums dod ilūziju, ka mēs spējam kontrolēt dzīvību, ir ļoti problemātiskāka.
Kas jūs uztrauc jautājumā par dzīvības kontrolēšanu?
O. K.: Es neesmu īpaši uztraucies par zinātni, nedaudz mani uztrauc tehnoloģijas, bet manas galvenās bažas ir par to, ka mēs sākam jaunu kustību, kuras mērķis ir dominēt pār gandrīz katru dzīves aspektu. Kontrolēt matēriju ar nanotehnoloģijām, kontrolēt dzīvi ar sintētisko bioloģiju un kontrolēt domas ar neiroinženieriju. Ir risks, ka pasauli un mūsu dzīves svarīgos aspektus pārņems inženierijas filosofija. Arī to, kā mēs attiecamies pret dzīvi un viens pret otru. Man ir respekts pret inženieriem, bet man šķiet, ka inženieriem nevajadzētu ļaut vadīt mūsu dzīvi. 2007. gadā tika veikts pētījums, kas demonstrē, ka no visām profesijām radikālajā musulmaņu džihāda kustībā visvairāk pārstāvētā ir inženieri. Autori uzskata - tas ir saistīts ar to, ka inženieru domāšanā ir kas tāds, kas padara viņus atvērtākus fundamentālistu uzskatiem. Viņi lietās grib redzēt skaidrību. Savukārt kā mākslinieks es esmu ieinteresēts nenoteiktībā, neskaidrībā un atvērtībā, nevis pētīt pasauli, lai radītu risinājumus. Atcerēsimies, ka sistemātiskie genocīdi pasaulē lielā mērā notika, liekot lietā inženierijas risinājumus. Tas, protams, ir ekstrēms piemērs, bet tā ir norāde uz to, no kā mums vajadzētu vairīties. Taču es gribētu uzsvērt, ka man nav nekādu problēmu ar inženieriem, bet jāpatur prātā, kādu lomu viņiem vajadzētu sabiedrībā spēlēt.
Kādēļ mākslinieki aizraujas ar zinātni?
O. K.: Zinātne ir tā robeža, uz kuras notiek radikālākās lietas. Un mākslinieki allaž ir ieinteresēti dažādās dzīves interpretācijās.
J. Z.: Turklāt arī mākslinieki - un to varbūt viņi ne vienmēr atzīst - ir ieinteresēti manipulēt ar pasauli.
Māksliniekus interesē vara?
O. K.: Zināmā mērā, taču svarīgs ir arī fakts, ka mākslinieki negrib sevi ierobežot ar tehnoloģijām, kas tika izgudrotas pirms tūkstoš gadiem.
J. Z.: Turklāt zinātnē notiek lietas, kas pilnīgi maina mūsu dzīves uztveri, pat mūsu esību, un tas māksliniekus fascinē.
O. K.: Es teiktu, ka daži interesantākie darbi no tehnoloģiju mākslas nav tieši saistīti ar tehnoloģiju - tā ir tikai medijs, lai pastāstītu stāstu. Kā mākslinieki mēs vērtējām jaunus veidus, kā poētiski saistīties ar pasauli. Tas, ko dara SymbioticA, varbūt ir nedaudz sarežģītāk, jo mūsu gadījumā mūsu darba tēma arī ir pats līdzeklis. Tajā ir zināms paradokss.
Mākslinieki ir priviliģēti, jo ļoti nedaudzas citas profesijas var strādāt ar jaunām lietām, nemēģinot nākt ar kādu risinājumu. Mums nav jābūt kompetentiem. Ja es vēlētos darīt pirms 50 gadiem to, ko daru šodien, tad būtu ļoti grūti. Bet šodien mums ir gatavas receptes, mēs pasūtām pudeles ar baktēriju barības vielām. Tas ir kā kopt dārzu. Mums nav jāpavada četri gadi mācoties. Piemēram, Rīgā jau pēc vienas dienas semināra cilvēki spēs spert visus svarīgos soļus, lai radītu audus un padarītu tos par trīsdimensionāliem objektiem.
Vai kādreiz ir bijuši protesti pret to, ko darāt?
O. K.: Nē. Drīzāk tie ir mediji, kuri mēģina radīt ažiotāžu, vai arī galerijas un muzeji, kuri allaž domā par ļaunāko iespējamo scenāriju. Parastie cilvēki, redzot mūsu darbus, nepauž dusmas vai agresiju, bet uzdod jautājumus. Taču mūsu darbs ir audu līmenī - mēs audus izaudzinām spārnu, steika vai mazas lellītes formā. Mums jau neskraida apkārt pasaku zvēriņi. Mēs ceram, ka ar savu darbu iedzīvinām mākslas īpašo spēju izaicināt cilvēku priekšstatus. Mēs nemācām cilvēkiem, kā domāt. Mēs vienkārši norādām, ka pasaulē notiek kaut kas sevišķs un sabiedrībai jāsāk tam pievērst uzmanību un jālemj, ko ar to darīt.