Gribas uz politiskās skatuves redzēt mākslu, bet ik pa brīdim tur atrāda prastu balagānu. Bez scenārija, bez režisūras. Kāds uzsāk skaļu meldiņu, citi velk līdzi. Ķēmīgi gorīdamies, lai būtu labāk pamanāmi. Tad nu, ja paši neprotas apvaldīties, nekas cits neatliek, kā sist. Ar avīzi. Cerībā, ka nākamreiz priekšplānā nāks jau ar sagatavotu, pārdomātu, jēgpilnu priekšnesumu, par ko vērts būs pat aplaudēt.
Šobrīd modē tā saukto spaisu apkarošana. Problēma sena, bet, tā kā iepriekš to katru dienu mediji neaktualizēja, arī politiķu attieksme bija visai distancēta. Nu ieslēgti prožektori, un izrauties izgaismotajā skatuves laukumā tiecas vai ikviens, kam rudenī vēlēšanu eksāmens.
Kamēr citi vēl domā, ko deklamēt, nupat visizteiksmīgāk nogorījusies Veselības ministrija. Ilgi stāvējusi malā, žēlodamās, ka naudas pietiekot tikai sešu narkomānu ārstēšanai, nu tā nākusi klajā ar ieceri rīkot vērienīgu propagandas kampaņu. No līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem valdībā tam prasīšot simts tūkstošus. Jā, un vēl divtik, lai ārstētu no narkotikām atkarīgos. Ideja noskatīta no CSDD veiksmīgās dzērājšoferu iznīdēšanas, nu tik ar «copy» un «paste» tiražēs tālāk.
Man personīgi vienmēr paticis, ka valsts silda ekonomiku, atvēlot finansējumu reklāmas un PR aģentūrām dažādu sociālo kampaņu rīkošanai. Tiem, kas saņems pasūtījumu, būs darbs, tātad arī algas un gan jau arī kaut ko nomaksās nodokļos. Veselības jomai šāda kampaņa nekādu ļaunumu nenodara, jo nauda taču ne no slimnieku ārstēšanai, bet neparedzētiem gadījumiem rezervētā budžeta (un kas gan iepriekš varēja paredzēt, ka teju nemanāmie visādu draņķību smēķētāji pēkšņi būs tik populāri un aprūpējami). Cita lieta, ka pašiem smēķētājiem no tādām kampaņām, protams, ne silts, ne auksts. Televizoru visdrīzāk viņi neskatās, ziņas interneta portālos un avīzēs viņus neinteresē. Nemanīs pat plakātus ielās, ja vien tiem ar pieri neuzskries virsū.
Kampaņas vēstījumi aizsniegs vien tos, kas nelieto. Vēlētājus, kas droši vien domāti kā primārā auditorija ministres aktīvās rosīšanās demonstrējumam. Un jauniešus, kas jebkāda veida šādu antireklāmu uztvers kā mudinājumu pamēģināt. Ja visi tik ļoti reklamē to aizliegto augli, kaut kas tajā ir tāds īpašs, vai ne?
Ja gribētu tiešām izskaust to sērgu, atbalsts būtu jāpiešķir policijai, pirms tam steidzamības kārtībā pieņemot visus likumus un normatīvus, kas ļauj pilnā vērā demonstrēt varas stingro roku pret kaitīgo vielu tirgotājiem un lietotājiem. Lai redz, ka nekādu joku nebūs. Lai pastāsta cits citam par nepatikšanām, kas ne tikai draud, bet kādu jau skārušas. Tā būs labākā un efektīvākā reklāmas kampaņa.
Bet naudu ministrijai vajag. Un atvēlēt slimu organismu, nevis veselu cilvēku smadzeņu ārstēšanai.