Bet galvenais - par viņa apakšīrniekiem jeb, kā viņš pats tos sauc, par cīņubiedriem - Tomu, astoņus deviņus gadus vecu (esot kastrēts), manāmi apaļīgu, gausu runci - un Džeriju - skaļu, tādu, kas nekad nestāv uz vietas, un, šķiet, visu laiku ar kaut ko ir neapmierināts - žagatas bērnu, kas tagad jau izaudzis līdz pieauguša putna statusam.
Astoņi vīri jubilejā
Bet, pirms stāstu tālāk, maza priekšvēsture. Tā nu tas liktenis bija lēmis, ka pirms nepilniem desmit gadiem Kārlim savu mīļo sieviņu nācās izvadīt uz pastāvīgu dzīvi Liepājas Dienvidu kapsētā. Bērni izskolojās un izklīda pa plašo pasauli.
Palicis viens, savu vēl Frickausa laikā z/k Boļševiks doto māju Ganību ielā Kārlis samainīja pret divistabu dzīvokli daudzdzīvokļu mājas otrajā stāvā Kungu ielā.
Te tad mūs - astoņus sirmus vīrus (bez sievām) - uzaicināja Kārlis, lai paklačotos, pakritizētu valdīšanu, atcerētos jaunību, draugus un paziņas, uzsauktu visjocīgākos tostus, vispār darītu visu, ko šādās reizēs pieņemts. Bet oficiāli devāmies sveikt jubilāru viņa 75 gadu jubilejā. Tikām iepriekš brīdināti: «Silto ēdienu nebūs, paēdiet mājās.»
Kā jau runāts, ap sešiem piektdienas vakarā pie durvīm mūs sagaidīja pats jubilārs. Kārļa skaistā mazmeitiņa ar simpātisko vārdu Dace pabeidza darboties ar galda servēšanu, nosēdināja mūs paredzētajā vietā, parādīja mums papīra lapu ar telefona numuru, kur mums jāzvana, ja gribam mājās - mūs aizvedīšot ar mašīnu.
Pēc oficiālās galda runas, pēc tostiem par jubilāru, par viņa vecākiem, par tiem, kas jūrā, sākās runas bez noteikta temata. Tad arī pirmo reizi dzirdēju stāstu, ko tagad gribu pastāstīt Senioru Dienas lasītājiem.
Ar skaļu bļāvienu
Ar ko tas viss sākās, nav svarīgi, tikai vienu brīdi mums jubilārs sāka demonstrēt visādas jocīgas lietas: «Uzminiet, kur es to dabūju?»
Vispārējai apskatei parādījās lodīšu pildspalva ar divu meiteņu attēlu peldkostīmos - ja pildspalvu apgrieza otrādi, meitenes noģērbās pavisam plikas.
Apmēram 8-10 centimetrus gara tējkarote - šķiet, kas tur sevišķs, taču tā no tīra sudraba, ar kaut kādiem senslāvu burtiem. Gadu nevar saprast, bet šķiet - 1835. Trīs dažāda izmēra gredzeni (divi no tiem noteikti zelta, uz tiem zelta prove).
«Bija vēl laulības gredzens ar gravējumu - vīra un sievas vārds gredzena iekšpusē. Ieliku avīzē sludinājumu par šādas mantas atrašanu. Tikai devītais zvanītājs pateica, kāds gredzens izskatās un kas iegravēts - vai nu Liepājā daudzi zaudē savus laulības gredzenus, vai arī daudz krāpnieku saradies. Pats galvenais, laikam arī vērtīgākais, bija zelta sirdsveida kulons ar tumši sarkanu actiņu un ķēdīti.»
Kārlis gribējis dāvināt mazmeitai, bet nobijies. «Aiznesu pie speciālistiem novērtēšanai - novērtēja par 550-600 latiem. Ja es gribot naudu, viņš varot maksāt tikai 350. Pēc sīkas iepazīšanās ar manas pases datiem, pat nokopējot visu nepieciešamo, saņēmu šo summu un nu jau trešo gadu gaidu pavēsti ierasties prokuratūrā... To visu, protams, arī vēl daudz citu spožu, nevērtīgu lietu man sagādā Džerijs,» stāstīja Kārlis.
«Tūlīt, godājamie ciemiņi, es jūs iepazīstināšu ar viņu.»
Saimnieks aizgāja uz otru istabu un atstiepa ar segu apsegtu pamatīgu putnu būri. Protams, sega tika noņemta. Pārsteigums jau bija liels, kad mūs visus, bet varbūt saimnieku vienu pašu, ar skaļu bļāvienu savā valodā pasveicināja žagatu dzimtas tēvainis. Kāpēc tēvainis? Mātītes esot mazākas.
Kur viņš tādu «zvēru» rāvis?!
Vienmēr atnes ko spožu
Aizpērn apmēram uz Jāņiem Kārlis bija aizbraucis uz Bernātu mežu. Uz meža ceļa zem pakuplas egles ieraudzījis kaut kādu dzīvu radībiņu, kas nesekmīgi mēģinājusi izvairīties no sadursmes ar mašīnu.
«Paņēmu viņu rokās - jaunais žagatas mazulis ar vēl redzami izteiktu mazuļa pūku. Likās, ka viņam ir lauzts spārns, kaut kas ar kājiņu arī nebija kārtībā. Palika man žēl šo mazo, dzīvo radībiņu, nepametu viņu nomiršanai ceļmalā. Ietinu kaut kādā lupatā un aizvedu uz veterināro klīniku. Ja jau nevar glābt, lai iemidzina,» atceras pensionētais kapteinis.
Dežurējošā ārste bijusi diezgan nelaipna, varējis saprast, ka šāds pacients viņai nepatīk, taču izdarījusi visu, kas jādara. «Spārns nebija lauzts, bet izmežģīts - tas tika «ielikts» vietā. Kājiņai bija lauzti divi pirksti, tos amputēja. Iebāza manu žagatēnu kaut kādā zeķē, nostāstīja, ar ko un cik viņš jābaro un jādzirda un ka pēc desmit dienām vajadzētu dakterim atrādīt,» stāsta Kārlis.
Ar to ēšanu, dzeršanu un visu pārējo dzīvošanu gājis visādi, bet...
«Jūs nevarat iedomāties, kā mēs ar Tomu priecājāmies, kad mūsu Džerijs pats aizlidoja no galda līdz skapim. Ar katru dienu viņš kļuva veiklāks un dūšīgāks. Viņi abi ar kaķi spēlējās gluži kā Toms ar Džeriju visiem zināmajā multfilmā. Guļ žagatu puisis savā būrī - vienīgais, ka ne vienmēr viņš paspēj uz savu tualeti, bet to var pieciest,» aizkustināts stāsta Kārlis un turpina, «pa vasaru lodžijas logs gandrīz visu laiku ir vaļā. Domāju, ja viņu sauks dzimtā stihija - lai iet! Bet mans Džerijs aiziet un vienmēr nāk atpakaļ. Un reti kad kaut ko spožu neatnes.»