Pēdējā laikā atklājusies sabiedrības skepse pret iecerētajiem veselības aprūpes uzlabošanas pasākumiem, kuru ar savu atbildi šeit centīšos kliedēt.
Ģimenes ārstu sniegtajai palīdzībai jākļūst par noteicošo jomu veselības aprūpē. Tā ir ierasta un efektivitāti pierādījusi prakse arī citās valstīs. Ģimenes ārstu sniegtās aprūpes pieejamība un attīstīta kompensējamo medikamentu sistēma ir galvenie kritēriji, lai pacienti būtu apmierināti ar veselības aprūpi kopumā. Skeptiķi norādīs, ka daudz kur ir nepieciešama specializēta palīdzība un ģimenes ārsti netiks ar visu galā. Taču tādēļ ir ambulatorie speciālisti. Slimnīcās pacientiem jānokļūst tikai tad, kad šie divi pirmie posmi - ģimenes ārsts vai ambulatorais speciālists - nevar palīdzēt. Slimnīcās pacientiem nav jāatrodas tāpēc, ka ziemas periodā mājas ir grūti apkurināt vai ērtāk ir «pagulēt» slimnīcā, nevis ārstēties ambulatori.
19. janvāra Pašvaldību savienības domes sēdē teicu, ka ģimenes ārstam būtu jāpārliecinās, vai pacients ievēro sniegtās rekomendācijas, lieto medikamentus atbilstoši nepieciešamajai terapijai, vai tiek aicināti uz profilaktiskajām pārbaudēm praksē pierakstītie pacienti, kuri ilgāku laiku nav vērsušies pēc palīdzības. To, protams, nevar īstenot, ja uz vienu ģimenes ārstu ir tikai 0,86 medicīnas māsas. Tāpēc jāstiprina ģimenes ārsta komanda un jāpanāk, ka katrā praksē ir divas māsas vai ārstu palīgi. Ir paredzēts lielajās praksēs (ar pierakstīto pacientu skaitu virs 2000) nodrošināt arī otru ārstu.
Veselības ministrijā sākts darbs, lai ģimenes ārstiem izveidotu pieejamības un kvalitātes programmu papildus pašreizējiem darba kvalitātes kritērijiem un samaksas kārtības principiem. Piedalīšanās programmā būtu brīvprātīga, un ģimenes ārsti, kuri tajā iesaistītos, saņemtu papildu finansējumu.
Nav noslēpums, ka Latvijā recepšu zāles tiek lietotas mazāk nekā kaimiņvalstīs. Nav pamata domāt, ka mūsu iedzīvotāji būtu veselīgāki vai mazāk slimotu. Zāles nav jālieto bez vajadzības, taču ir situācijas, kad atteikšanās no medikamentiem noved pacientu slimnīcā. Attīstot kompensējamo medikamentu sistēmu, jāpanāk, ka cilvēki, kuriem zāles nepieciešamas, tās patiešām arī lieto. Pacientu organizācijas informē, ka gandrīz puse (45%) no hroniskajiem slimniekiem nevar iegādāties visus nepieciešamos medikamentus, jo ir jāizvēlas, vai maksāt komunālos maksājumus, iegādāties pārtiku vai zāles (pagājušajā gadā Latvijā kompensējamo medikamentu apmaksai uz vienu iedzīvotāju valsts bija paredzējusi tikai 45 eiro, salīdzinājumam Lietuvā - 56 eiro, Igaunijā 69 eiro). Tas ir jāmaina, bet to var izdarīt, tikai palielinot kopējo veselības aprūpes finansējumu un piešķirtos līdzekļus novirzot arī kompensējamo medikamentu apmaksai. Jāveicina arī lētāku līdzvērtīgas efektivitātes medikamentu lietošana ne tikai kompensējamo medikamentu sistēmā, bet arī ārpus tās. To nav iespējams ātri izdarīt, jo arī ārstu vidū mēdz būt nepamatoti aizspriedumi pret patentbrīvajiem medikamentiem.
Tomēr visbūtiskāk ir mainīt sabiedrības apziņu par personīgo atbildību par veselību. Ārstniecība ietekmē cilvēka mūža ilgumu aptuveni par desmito daļu - pārējo nosaka dzīvesveids, iedzimtība, vides un sociālie faktori. Kamēr nemainīsies apziņa, ka «es varu darīt, ko gribu, - smēķēt, lietot alkoholu, uzņemt organismā pārlieku daudz sāls, cukura, taukvielu, ignorēt drošības pasākumus -, bet valsts pienākums ir mani glābt un nodrošināt valsts apmaksātu ārstēšanu, kad veselība ir sabojāta», tikmēr arī apmierinātību ar veselības aprūpi kopumā nebūs iespējams panākt.
Ārstniecības process ir sadarbība starp ārstu un pacientu. Ja sadarbība nenotiek - pacients neievēro ieteikumus vai ārsts laika trūkuma dēļ nepievērš pienācīgu uzmanību pacienta iztaujāšanai un pieņemto lēmumu skaidrošanai -, neveidosies apmierinātība ar veselības aprūpi kā tādu.
Kopš stāšanās amatā esmu saskāries ar divējādu sabiedrības attieksmi. Tiek gaidīts ātrs risinājums visām veselības nozares problēmām, bet ikviena iniciatīva tiek uzlūkota ar aizdomām. Šķiet, no manis gaida, ka atzīšu: «Viss ir slikti, izdarīt neko nav iespējams, dodiet tikai vairāk naudas!»
Nereti saskaros ar neizpratni, kāpēc tik maz runāju par nepieciešamo papildu finansējumu. 3,5% no iekšzemes kopprodukta ir niecīgs finansējums, taču, prasmīgi to izlietojot, ir iespējams panākt veselības aprūpes pieejamības uzlabošanu arī pašreizējos apstākļos. Panākot efektīvāku un vienmērīgāku līdzekļu izlietojumu sistēmā kopumā jau patlaban, jārada priekšnoteikumi, lai finansējuma pieaugumu nākotnē, un es nešaubos, ka tāds būs jau nākamajos gados, pozitīvi izjustu ikviens Latvijas iedzīvotājs - gan pacienti, gan ārstniecības personas. Tādēļ aicinu iedziļināties šo jautājumu problemātikā un painteresēties, kā līdzīgas problēmas atrisinātas valstīs, kas ir salīdzināmas ar Latviju, un pakāpeniski mainīt pārliecību, ka mūsu valstī viss ir unikāls un risināms oriģināli. Latvijas iedzīvotāji nav ne labāki, ne sliktāki par citiem, bet viņi ir pelnījuši tikpat labu veselības aprūpes sistēmu kā rietumvalstīs. To iespējams panākt, ieviešot to, kas rietumvalstīs tiek īstenots jau daudzus gadus.
*Veselības ministrs