Vienaldzīga nav palikusi arī Datu valsts inspekcija un policija, kas sākusi kriminālprocesu pēc kādas sievietes iesnieguma. Viņa ir sašutusi, ka grāmatā atklāts viņas vārds un uzvārds, un vērsusies tiesā. Grūtups apgalvo, ka tā esot «dokumentālā žanra nodeva», un norāda, ka konkrētajai sievietei jau 18 gadu ir cits uzvārds.
Lietojot kriminoloģijas leksiku, epizodē, vai šādas grāmatas ir jāraksta, autors ir pilnīgi attaisnojams. Lai cik šķērmi mestos, grāmatā ir daudz vērtīgu mācību gan pašreizējiem, gan topošajiem izmeklētājiem, prokuroriem un tiesnešiem, kā arī nopietnas atziņas, kas svarīgas plašai publikai un aktuālas arī mūsdienās. Piemēram, viena no tām: dzimumnoziedznieku uzmanību parasti saista vāji upuri, tas nozīmē - lai sievietēm nebūtu riska tikt izvarotām, nevazājieties iedzērušas apkārt pa pasauli. Ļoti vienkārši.
Otrajā epizodē, kas attiecas uz «dokumentālo žanru», autors attaisnojams daļēji. Protams, dokumentālais efekts paredz konkrētību un realitāti, pamatota ir izmeklētāju un prokuroru identificēšana, taču cietušo gadījumā varēja iztikt bez īstajiem vārdiem un uzvārdiem un izmantot žurnālistikā lietotu metodi, proti, to vietā izdomāt citus un pateikt to lasītājiem. Tiesa, ir arī taisnība, ka pār dokumentālo žanru grāmatā dažkārt dominē pornogrāfiskais žanrs, un būtu daudz vērtīgāk, ja Grūtups noziegumos vairāk būtu racies virzienā nevis «kā» tas noticis, bet gan «kāpēc» tas noticis.
Tiesa, jāatceras, ka Grūtups ir radis provocēt, un grāmatas popularitātes vairošanā pat ļoti labi iederas kāds skandāls - te der gan kāds kriminālprocess, gan kāda tiesa, kurā Grūtups varētu uzlaist kādu juridisko polku «kā toreiz jaunībā». Redzēs, kurš prokurors tad būs tas drosmīgais, lai turētos pretim.