Mēdz teikt - klusēšana ir piekrišana. Grūti iedomāties ministru, kurš kategoriski nenoliegtu informāciju par savu aiziešanu no amata, ja viņam būtu pilnīgi skaidrs, ka turpina darbu. Satiksmes ministrs Aivis Ronis, nenoraidot baumas par demisiju, vēl vairāk ir saasinājis citas - par iespējamām izmaiņām valdībā vai pat tās drīzu galu.
Vispār jau tās nav baumas, bet loģiska iespēju modelēšana situācijā, kāda ir izveidojusies. Pastāv problēmu mākta valdība, kas kā suns ar blusām ir apaugusi ar jautājumiem, kas netiek risināti, bet atlikti uz vēlāku laiku. Šaubas, vai šo valdību ir iespējams saremontēt, ir pamatotas, lai gan iespējams, ka Satiksmes ministra amata pārdale to var arī konsolidēt.
Visi bijām liecinieki traģikomiskajai 20. decembra Saeimas sēdei. Lai ko stāstītu koalīcijas partneri, ir pilnīgi skaidrs, ka šajā dienā, kad valdības partijas juku jukām desmitiem reižu balsoja kopā ar opozīcijas partijām, valdības koalīcija nepastāvēja.
Ceturtdien Saeimā notiks valsts kontroliera apstiprināšana, kas ir viens no svarīgākajiem amatiem valstī. Situācijās, kad valdošā partija nodrošina pēctecību šādos ietekmīgos, augsti sensitīvos posteņos, parasti notiek pompozs varas nodošanas cirks, ļaujot iestādes vadītājam izvēlēties savu pēcteci. Kā SAB gadījumā, piemēram. Bet Vienotība ir pret Ingunas Sudrabas izraudzīto pēcteci valsts kontroliera amatā, kuru savukārt atbalsta Nacionālā apvienība un Reformu partija. Kā redzams, arī valsts kontroliera jautājumā valdības koalīcija faktiski nepastāv.
Valdībā ir virkne ministru, kuru amati nozares problēmu vai pašu vainas dēļ karājas mata galā. Žanete Jaunzeme-Grende ir šīs plejādes pēdējā laika spožākā zvaigzne, bet Edmunds Sprūdžs, Roberts Ķīlis, Ingrīda Circene un pats Aivis Ronis nebūt neatpaliek.
Valdībā ir partija, kas pati nezina, un neviens īsti nezina, kas tā ir. Ko politikā dara Reformu partija, kāpēc tā pastāv? No Vienotības viedokļa, permanentā valdības krīze pavisam noteikti ir rīkojuma Nr. 2 sekas. Tā ir pašā saknē ielikta problēma. Ja es būtu Vienotības politiķis, es varētu pat padomāt, ka 28. maija notikumus ir iniciējuši paši oligarhi. Man tiešām tā liktos. Jo bez pašu problēmām Vienotības lielākā problēma ir Reformu partija, kas neļauj Vienotībai būt pilnvērtīgai varas partijai, kamēr pati varas partija būt nespēj.
Valdībā ir netaisnības sajūta, ko pārdzīvo vispirms Nacionālā apvienība, kurai ar 14 deputātu mandātiem ir tikai divi ministru amati, kamēr RP ar 16 deputātiem - pieci ministri, bet Olšteina sešniekam - neviena. Tāpēc Raivis Dzintars jau dala vēl nenomedīta roņa ādu, bet Klāvs Olšteins skraida apkārt kā aptracis.
To varētu atrisināt valdības restarts, bet Vienotībai nav alternatīvas Valdim Dombrovskim. Pēc Ilzes Viņķeles grāmatiņām un neveiklajiem izteikumiem arī viņa kādu laiku nav kandidāte. Būtu Mārtiņš Bondars iestājies Reformu partijā, būtu gatavs premjera kandidāts šajā partijā, bet tāda nav.
Valda Dombrovska neaizstājamība no efekta pamazām kļūst par defektu, kuru piešpaktelēt kādu dienu vairs nebūs iespējams.