Pārdalīs sociālās iemaksas
I. Viņķele stāsta, ka idejas būtība ir veselības aprūpei līdztekus valsts budžeta finansējumam novirzīt arī zināmu procentu no strādājošo sociālajām iemaksām. Nākamgad tie varētu būt 0,5%, kas papildus dotu 30 miljonus eiro, un katru gadu šis īpatsvars pieaugtu par 0,5%, līdz sasniegtu 2% no sociālajām iemaksām, kas jau dotu pāri par 200 miljoniem eiro. I. Viņķele uzsver, ka, neraugoties uz iemaksu apjomu, visiem to veicējiem tiktu nodrošināts vienāds pakalpojumu grozs, līdz ar to tiktu ievērots solidaritātes princips. «Šī nauda nevis tiktu ieplūdināta kopējā budžeta katlā, bet mērķtiecīgi tiktu novirzīta speciālistu konsultācijām, ambulatorajai aprūpei - dienas stacionāriem un kompensējamiem medikamentiem. Esam aprēķinājuši, ka nākamajā gadā novirzītais pusprocents jeb 30 miljonu eiro ļautu papildu vēl 700 000 eiro novirzīt speciālistu konsultāciju apmaksai, kas ir nozīmīgs ieguldījums rindu samazināšanā.» Taujāta, ar ko šis priekšlikums ir labāks par Ingrīdas Circenes vēlmi sasaistīt veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) nomaksu, I. Viņķele skaidro, ka sociālās iemaksas jau ir personificētas - atšķirībā no IIN. Tas nozīmē, ka nebūs jāveido jauna uzskaites sistēma. Turklāt veselība organiski iekļaujas sociālās apdrošināšanas sistēmā. Par tādiem sociālā nodokļa nemaksātājiem kā ilgstošie bezdarbnieki, pensionāri, invalīdi, bērni, studenti utt. tāpat kā līdz šim maksātu valsts.
Labklājības ministrs U. Augulis pret šo ieceri kategoriski iebilst, apgalvojot, ka tādējādi veselības aprūpes problēmas tikšot risinātas uz pensionāru rēķina. I. Viņķele gan skaidro, ka sociālās iemaksas neattiecas tikai uz pensijām, bet arī, piemēram, uz slimības un invaliditātes pabalstiem. Padarot pieejamāku veselības aprūpi, varētu sarukt minēto pabalstu izmaksas. Turklāt iespējams arī diskutēt, cik lielam jābūt uzkrājumam sociālās apdrošināšanas budžetā.
Jāmodelē ilglaicīgi
Šā budžeta «turētāja» Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktore Inese Šmitiņa atzīst, ka pret minēto ideju izturas piesardzīgi. «Visas izmaiņas sociālās apdrošināšanas budžetā ir jāmodelē vismaz 20 gadu perspektīvā. Tas, ja mēs īslaicīgi, uz vienu gadu, varam kaut ko paņemt no rezerves, nenozīmē, ka mēs to varēsim darīt arī pēc 10 gadiem, kad, iespējams, saruks iemaksu apjoms. Tas, ka veselību grib iekļaut sociālās apdrošināšanas sistēmā, idejiski nav nepareizi. Vai to var darīt pašlaik mūsu apstākļos - tas ir jāmodelē ilgtermiņā.» Taujāta, vai sociālo iemaksu novirzīšana veselībai neapgrūtinās 2016. gadā ieplānoto 4% no sociālajām iemaksām novirzīšanu pensiju otrajā līmenī, I. Šmitiņa bilst, ka tas viss būs vērtējams kontekstā. Viņai ļoti pieņemama liktos doma, ja par pensionāriem veselības apdrošināšanu maksātu no sociālā budžeta.
Tam piekrīt arī Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, kurš norāda: «Atbalstu principu novirzīt veselības jomai daļu no sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, taču šai naudai būtu jākļūst par pensionāru, grūtnieču, invalīdu u. c. sociāli neaizsargāto grupu veselības apdrošināšanu.»
Gana skeptiski iecerēto finansēšanas modeli vērtē DNB bankas sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš: «Veselības finansēšanas problēmas nevar atrisināt, pārdalot naudu starp budžetiem, ir jāpalielina valsts kopējie ieņēmumi. Nevar modernu valsti finansēt, ja nodokļi un sociālās apdrošināšanas iemaksas kopā ir ap 28%, bet nodokļi šī vārda precīzajā nozīmē (bez sociālajām iemaksām) ir zem 20% no IKP.» Par iecerēto izmaiņu galveno mīnusu P. Strautiņš min to, ka naudas citiem mērķiem sociālajā budžetā paliks mazāk. «Es neteiktu, ka mums tajā ir milzīga fiskālā telpa. Nodarbinātības pieaugums šogad ir stipri sabremzējies. Tā ir vēsts, ka nākotnē sociālo iemaksu apjoms augs diezgan pakāpeniski - uz algu kāpuma rēķina. Uz nodarbinātības rēķina tikai mēreni,» norāda eksperts.
Nemazināt pieejamību
Veselības aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris uzskata, ka vienīgā pareizā rīcība attiecībā uz veselības finansēšanu ir pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā 2019. gadā sasniegt 5% no IKP. Visi pārējie priekšlikumi neesot uzskatāmi par risinājumiem.
Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības katedras vadītājs profesors Ģirts Briģis norāda, ka viņu šajā modelī satrauc tas, vai nepasliktināsies veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība. Proti, kas notiks ar tādiem sociālā nodokļa nemaksātājiem kā radošo profesiju pārstāvji, mājsaimnieces un galu galā arī tie strādājošie, par kuriem darba devējs nodokļus nemaksā. Turklāt, kā uzsver profesors, nelabvēlīgās demogrāfiskās situācijas dēļ aizvien vairāk visā Eiropā parādās tendence finansēt veselību no vispārējiem nodokļiem. Par pieejamību I. Viņķele skaidro, ka būšot četru gadu pārejas periods, kurā jāsakārto autoratlīdzību sistēma, lai radošie cilvēki nepaliktu bez sociālajām garantijām. Viņa arī uzsver, ka minētā ideja nav akmenī iecirsta, tas ir tikai priekšlikums un labā ziņa ir tā, ka attiecībā uz sociālā budžeta izdevumiem visu ir iespējams modelēt arī 20 gadu uz priekšu.