Paveroties uz Ministru kabineta (MK) šā gada pirmās sēdes (5. janvārī) dienas kārtību, rodas zināma atvieglojuma sajūta. Vismaz kāds varas atzars nežākstās un strādā - pieņemot lēmumus, sākot ar kompetences centru tālāku attīstību (ekonomika) un beidzot ar atbalsta daudzbērnu ģimenēm pilnveidošanu (sociālā politika). Īsi sakot, nav pamata dīžāties par tēmu «kad mums beidzot būs valdība?». Valdība ir.
Cita lieta, par kādiem jautājumiem Straujumas kabinets lemj. No premjeres publiski teiktā var nojaust, ka pēc viņas domām ir tēmas, par kurām demisionējušam kabinetam, ja tā var teikt, nebūtu solīdi spriest - tās jāatstāj jaunās komandas ziņā. Piemēram, jautājums, kas tālāk notiks ar valsts daļām Lattelecom un LMT.
No vienas puses, šāds atturīgums ir pozitīvs, ja atceras Latvijas jaunlaiku vēstures pieredzi, kad daža laba valdība savas darbības pēdējās dienās pieņēma tādus lēmumus, piemēram, enerģētikā, kuru sekas strēba pēc tam gadiem. No otras puses, nevajadzētu arī pārspīlēt - divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, ir virkne jautājumu, uz kuru risinājumu nevar relaksēti gaidīt, it sevišķi, ja pieņem, ka nākamā valdība šomēnes vēl darbu nesāks. Kā piemēru varētu minēt kārtējās auzās iebraukušo Liepājas metalurgu. Otrkārt, ja koalīcijas sastāvs nemainās, respektīvi, pie varas nenonāk citi politiskie spēki, būtu tikai loģiski pieņemt, ka saglabājas arī lemtais par kādu jautājumu (pat ja mainās portfeļu sadale vai ministru personālijas). Pašas koalīcijas partijas taču nenogurstoši apgalvo, ka tās savstarpēji pārrunājot nākamajai valdībai veicamos darbus. Vai nu tik traki ir, ka šo pārrunu dalībnieki nevar norunāt kādu randiņu ar saviem partijas biedriem - ministriem... Un pat ja kādam ministram, saprotot, ka jaunajā kombinācijā viņam vietas nebūs, ieslēgtos uzvedības modelis «pēc manis kaut grēku plūdi!», ir cerība, ka ministriju valsts sekretāri un viņu vietnieki savas ierēdņa karjeras vārdā dīvainas iniciatīvas mācētu piebremzēt.
Ja runājam konkrēti par Vienotību, tad aktīvs Straujumas valdības darbs faktiski ir vienīgais veids, kā publikā mazināt mieles pēc partijas sastrādātajām ēverģēlībām gada nogalē. Pieņemu, ka pati Straujuma ir pietiekami apzinīga, lai pārvarētu emocionālo «cemmi» pēc demisijas pieteikšanas (bija pazīmes par atmešanu ar roku...) un strādātu. Līdz ar to apelēšana pie priekšzīmes rādīšanas vairāk attiecas uz dažiem ministriem, kuri aizvadītā gada pēdējās MK sēdēs sāka uzvesties puiciski. Ir sācies jauns gads, un Straujumas kabinetam ir jāstrādā, nešķielējot pār plecu, ko kurš politiķis atkal sarunājis vai «sashēmojis» attiecībā uz citu valdību.