Tāpat arī ar pārējām svinamajām dienām, kuras visjūtīgāk uztver tirgotāji un sieviešu žurnālu veidotāji. Jau no Jaunā gada lielveikalos acu priekšā ņirb sirsniņveida šokolādītes un šampanieša pudeles sarkanā folijā, bet gandrīz vai katrā nedēļas žurnāla numurā vēstīts par latviešu seksa nacionālajām īpatnībām un sniegti padomi, kā atrast savu Lielisko vīrieti. Tas viss tiek darīts ar netiešu mērķi uzdzīt stresu un kompleksus tiem, kuriem 14.februāris ir un paliks diena bez Valentīna. Pagājušajā gadā šajā dienā gadījās būt Viļņas grāmatu gadatirgū. Visā Viļņas vecpilsētas centrā pamanīju tikai vienu kafejnīcu, kuras skatlogā neuzbāzīgi bija izliktas sarkanas sirsniņveida svecītes. Klīdu viena pati pa pilsētu un arvien vairāk iemīlējos, jo tā man neko neuzspieda. Varbūt lietuviešiem ir vairāk pašcieņas nekā mums?
Bet ir jau arī otra iespēja, kas man arvien vairāk sāk patikt, - neuzņemt tik nopietni un drūmi šīs dienas uzspiestos spēles noteikumus, bet līksmi paspēlēties līdzi. Uzsmaidīt nogurušajai pārdevējai, kas kārto sirsniņveida konfekšu kastes. Uzkrītoši skatīties acīs vīrietim, kas nobažījies meklē savai dāmai ziedus vai šampanieti. Iesist ar knipi kādam balonam pie kafejnīcas durvīm (pārplīsīs? Nu un kas? Aizmukšu!). Aizsūtīt šajā dienā kādas desmit stulbas īsziņas ar izsmalcinātu atzīšanos mīlestībā pēc labākajiem XVIII gadsimta franču dzejas paraugiem. Atvainoties pēc tam, ka esi kļūdījusies ar numuriem. Nopirkt to sirdsveida marcipānu un notiesāt, nebēdājot par figūru. Uzdāvināt kaķim sarkanu kaklasaiti. Nešaustīt sevi ar domu par Lieliskā trūkumu, bet pašai sev pateikt, ka esi Lieliska! Un tā jau arī paies šī diena.
Starp citu, kopš pagājušā gada man 14.februāris saistīsies ar kādu priecīgu notikumu - mani draugi tieši šajā dienā ņēma un slepenībā salaulājās. Nodzīvoja pusi mūža vienā un tajā pašā pilsētā, viens par otru neko nezinot, iepazinās muļķīgā interneta lapā, satikās un iemīlējās. Izrādās, notiek arī tā!