Jāatceras ekonomiskās krīzes brīdis un tas, ka krīzes laikā Parex bankai bija grūtības, bet valsts pieņēma lēmumu sniegt šai bankai valsts atbalstu. Tā kā jau esam gadus desmit Eiropas Savienībā (ES), valsts atbalsta sniegšana vienai bankai ir ar likumiem regulēts process, un tajā brīdī, kad valsts sniedz atbalstu kādam tirgus dalībniekam, šis atbalsts ir terminēts. Nauda, ko valsts ieguldījusi Citadelē, pēc būtības ir Parex bankai sniegts valsts atbalsts, un tā uz to arī jāraugās. No ekonomikas viedokļa lūkojoties, finanšu sektora pilnīga veselība ir atgūta tad, kad valsts atbalsta sniegšana ir noslēgusies. Valsts kapitāldaļu pārdošana privātajam sektoram ir tas tests, kas parāda, ka loks noslēdzies. Proti, ka tirgus šo banku, kurai sniegts valsts atbalsts, novērtējis kā tirgus darbībai atbilstošu spēlētāju, kas spējīgs atkal strādāt atbilstoši tirgus apstākļiem.
Citadele banka jāpārdod tieši šovasar?
Bija jāpārdod agrāk. Valsts strādāja pie tā, lai ar Eiropas Komisiju saskaņotu termiņa pagarināšanu. Valsts atbalstam vienmēr ir termiņi, reāli - pieci gadi, un, piecu gadu kontekstā raugoties, ir skaidrs, ka ekonomiskais cikls noslēdzies. Arī Eiropā krīze ir pārvarēta. Lielākajā daļā Eiropas valstu atsākusies izaugsme, un ir loģiski, ka šajā periodā valsts iziet ārā no atbalsta sniegšanas procesa, kas reāli nozīmē valstij piederošo akciju pārdošanu privātajam investoram.
Situāciju starptautiskajos finanšu tirgos vērtējat kā Citadeles pārdošanai labvēlīgu?
Ir atbilstoši tirgus konsultanti, kuri vērtē, vai valsts ar savu īpašumu rīkojas atbildīgi. Mums ir iespēja paļauties, ka valdība zina, ko dara.
Jums kā Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) prezidentam šķiet, ka Latvijas tirgū ir kāds spēcīgs spēlētājs, kas varētu iegādāties Citadele banku?
Man ir ļoti grūti teikt, vai ir kāds spēcīgs spēlētājs no vietējā tirgus vai arī ir kāds spēcīgs ārvalstu spēlētājs. Kopumā, no veselīgas konkurences viedokļa vērtējot, jo vairāk ir stipru investoru ar lielām kabatām, jo tirgum tas ir labāk. Tas veido stabilitāti un pārliecību, ka būs pieejams papildu kapitāls tirgū, turklāt tas arī rada zināmu spiedienu uz konkurenci. Patērētājam ir izdevīgi, ka tirgū ir gana daudz banku, kuras ir savstarpēji ieinteresētas iegūt klientus - gan uzņēmēju vidū, gan mājsaimniecību vidū. Jāsaprot, ka Latvijas situāciju ietekmē tas, ka mūsu tirgus ir mazs tirgus, tāds tirgus kā Londonā vai Briselē Rīgā un pat visā Latvijā nekad nebūs. Svarīgi ir tas, ka mēs spējam tirgū nodrošināt konkurenci.
Pēc jūsu vadītās asociācijas datiem, banku skaits Latvijā radikāli nemainās.
Nedaudz, bet tomēr samazinās - ja mēs runājam par tām bankām, kuras strādā vietējā tirgū. No tirgus ir aizgājuši gan itāļu, gan amerikāņu, gan īru uzņēmēji, un, no šāda viedokļa raugoties, jāsaprot, ka arī kopējā finanšu sektora rentabilitāte pēc pēdējā laikā ieviestajām reformām ir ar citu pelnītspējas slieksni, nekā bija iepriekš.
Jūs runājat par pēckrīzes periodu?
Jā, par pēckrīzes periodu, kad daudzas reformas tika vērstas uz to, lai nodokļu maksātājiem vairs nebūtu jālīdzfinansē finanšu sektora problēmas. Paralēli tas nozīmē arī lielākus biznesa brīvības ierobežojumus.
Tātad pēdējos gados ārvalstu bankām strādāt Latvijā kļuvis sarežģītāk?
Es runātu par visu ES teritoriju, ne tikai Latviju. Visā ES ieviestās reformas - vairāk nekā 40 direktīvu un regulu - ir vērstas uz to, lai uzlabotu finanšu stiprību un stabilitāti, lai būtu lielāka kontrole par ātri augošiem riskiem, un visas šīs reformas bija un ir vērstas uz to, lai bankas kļūtu stiprākas un būtu arī uz tirgu orientētas. Tomēr ir arī otrs paralēlais mērķis - mazā un vidējā biznesa izaugsme un ekonomiskās aktivitātes veicināšana. Jāsavieno divi aspekti - lai mazais uzņēmējs un vidējais uzņēmējs var pietiekami ērti un brīvi piekļūt finansējumam, ja viņam ir biznesa ideja, un lai tiktu sekmēta banku sektora stabilitāte.
Kāda tuvākajos gados varētu būt banku nozīme tieši biznesa atbalstā? Daudzi uzņēmēji norāda, ka piesaistīt banku kredītus ir problemātiski.
Ir ļoti svarīgi izmantot tās iespējas, ko nodrošina ES struktūrfondi, it īpaši tās struktūrfondu programmas, kuras būtu tieši un mērķtiecīgi vērstas uz infrastruktūras radīšanu, lai šeit, Latvijā, būtu laba uzņēmējdarbības vide, lai pašvaldībām būtu ko piedāvāt investoriem un vietējiem uzņēmējiem, lai investīcijas veicinātu inovācijas un uzņēmējdarbību ar augstu pievienoto vērtību, kas vairotu darbavietas, kurās strādātu pietiekami profesionāli, izglītoti, strādāt griboši cilvēki, kas savukārt būtu gatavi izveidot zemākas pievienotās vērtības darbavietas. Bankas nekad nebūs vienīgais biznesa finansētājs, bankas būs līdzfinansētājs brīdī, kad uzņēmumam ir savs kapitāls, kad ir eksporta potenciāls, kad ir inovācijas. Biznesa sākumstadijā uzņēmumu finansē citi instrumenti, un tad nāk izaugsmes stadija, kurā iesaistās banka, kas ar savu atbalstu spēj nodrošināt biznesa izaugsmi un attīstību.
Daudz tiek diskutēts, ka Latvijā nepieciešams Kredītinformācijas birojs (Kredītbirojs), bet tā veidošana ir ieilgusi.
Kredītbiroja izveidošana kā paveicams uzdevums jau sen figurē pat valdību deklarāciju līmenī. Esam priecīgi, ka beidzot likumprojekts, kas saistīs ar Kredītbiroju, ir turpinājis savu gaitu Saeimā un jau ir Saeimā izvērtēts otrajā lasījumā. Ceru, ka Saeima spēs šo likumprojekta izskatīšanu pabeigt. Jo būs saprotamāki kreditēšanas nosacījumi, jo mazāki procenti kredītņēmējiem būs jāmaksā - turklāt ne tikai mājsaimniecībām par hipotekāro kredītu, bet arī uzņēmējiem par apgrozāmajiem līdzekļiem, tāpēc uzņēmēji jutīsies stabilāk. Tieši uz to mums jātiecas, ja gribam, lai ekonomika attīstās.
Jūsuprāt, kāpēc ieilgusi Kredītbiroja likumprojekta pieņemšana? Pastāv politiskās gribas trūkums vai citi faktori?
Ceru, ka politiskās gribas trūkums tas nav, jo tomēr ir pietiekami nopietni pausta griba, ka mēs gribam izveidot labi uzraudzītu Kredītbiroju, kas klientiem spēs nodrošināt kvalitatīvu informāciju un arī iespēju katram iedzīvotājam uzzināt par sevi, kāds ir viņa kredītreitings, - tas pavērs daudz plašākas iespējas klientiem, kuri apzinīgi pilda savas saistības.
Aizdevējam būtu jābūt pieejai Valsts ieņēmumu dienesta un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem?
Pareizākais risinājums noteikti ir, ka veidojam ļoti labi uzraudzītu kredītbiroju sistēmu, kurā pēc klienta atļaujas tiek ietverti visa veida dati par klienta nomaksātajiem nodokļiem, kā arī izpildītajām un neizpildītajām saistībām, savukārt aizdevējs šo informāciju saņem jau apstrādātā formā kā reitinga informāciju, nevis kā datus no valsts informācijas sistēmām.
Respektīvi, ja iedzīvotājs vēlas ņemt līzingā automašīnu vai uz kredīta pirkt mājokli, konkrētajam iespējamajam kredītdevējam dod atļauju iepazīties ar informāciju, kas par viņu ir gan valsts informācijas sistēmās, gan citās - telekomunikāciju, komunālo pakalpojumu un citās - informācijas sistēmās, un šī informācija pēc apkopošanas parāda, kāds ir konkrētā iedzīvotāja kredītreitings.
Kā kredītu politiku varētu ietekmēt Eiropas Centrālās bankas (ECB) nesenais lēmums par negatīvu procentlikmju piemērošanu komercbanku noguldījumiem?
Tas ir skaidrs signāls kredītiestādēm, ka, ja grib turēt naudu Eiropas Centrālajā bankā, par to ir jāpiemaksā. Mērķis nepārprotami ir, ka kredītiestādēm jādomā par uz tirgu orientētiem darbības veidiem, un tas nenoliedzami ir spiediens uz to, lai bankas veicinātu uzņēmējdarbības aktivitāti. Protams, viens ECB lēmums nevar būt ekonomisko aktivitāti stimulējošs, bet tas, protams, ir viens no posmiem kopējā lēmumu ķēdē, kas vērsta uz to, lai bankas aktīvāk sadarbotos ar uzņēmējiem.
Tas nozīmē, ka ārkārtīgi lielā piesardzība kredītu došanā, kāda valdīja pēc krīzes, varētu mazināties?
To grūti teikt, jo tirgus dalībnieki uz ECB lēmumu reaģēs dažādi, bet kopumā jau labu laiku redzam, ka bankas ļoti cītīgi meklē klientus, kurus varētu droši kreditēt.
Kā vērtējat Eiroparlamenta lēmumu par eirozonas banku vienoto uzraudzību, kas tieši attiecas uz trijām Latvijas bankām?
Kopējais banku uzraudzības modelis, izveidojot banku savienību, noteikti ir finanšu sektoru stiprinošs pasākums un veicinās pārrobežu sadarbību banku jomā.
Vienotais eirozonas vai pat ES dalībvalstu Noguldījumu garantiju fonds būtu vajadzīgs?
Tā ir detaļa, bez kuras varētu iztikt. Izšķiroša ir vienotā izpratne par to, kādam jābūt noguldījumu līmenim, un vajadzīga skaidra sistēma, lai noguldītājs visās ES dalībvalstīs var saņemt vienādu garantēto noguldījumu apjomu identiskā termiņā.
Kā jūs vērtējat, vai Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās bankām tuvākajā laikā varētu augt? Nav noslēpums, ka sabiedrības uzticēšanās bankām nav pārāk augstā līmenī.
Īstenībā ļoti interesanti ir tas, ka iedzīvotāji pret savu banku izjūt uzticību un ar to pakalpojumu spektru un pakalpojumu kvalitāti, ko viņi saņem bankā, ir samērā apmierināti. Savukārt, runājot par uzticēšanos bankām kopumā, valda nospiedoša izjūta, ka bankas ir līdzatbildīgas par neseno ekonomisko krīzi, un sabiedrībā pastāv tāda izjūta, ka kaut kas negatīvs visā banku pasaulē tomēr ir. Mūsu darbs ir skaidrot, ko īsti dara bankas, un mazināt negatīvos pieņēmumus, kas varbūt ir tikai pieņēmumi, nevis realitāte, un veicināt izpratni, lai kopējā uzticēšanās bankām atbilstu individuālajai - uzticības pilnajai - izjūtai, kas ir katram klientam ar katru individuālo banku.
Kopējā neuzticēšanās izjūta radusies, pamatojoties uz ļoti konkrētiem notikumiem, saistītiem, piemēram, ar Krājbanku, Parex banku, Banku Baltija.
Noteikti, ka iepriekšējiem nepatīkamajiem notikumiem ir nozīme, bet patlaban mūsu sistēma ir pietiekami efektīvi izveidota, lai vidēja līmeņa mājsaimniecības uzkrājumi un depozīti būtu aizsargāti pietiekami augstā līmenī.
Saeimā šogad tiek virzītas normas, kas ierobežo nebanku kredītdevējus. Kā jūs raksturotu banku un ātro kredītu devēju līdzāspastāvēšanu Latvijas tirgū?
Mēs, LKA, ar nebanku kredītdevējiem necīnāmies, drīzāk esam vērsti uz sadarbību un to, lai atrastu kopējo interešu punktus, lai Latvijā patērētāju kreditēšana veidotos kā saprotama, klientiem izskaidrota pakalpojuma veids un, galvenais, lai klients apzinātos, cik par aizņēmumu samaksās, un saprastu, vai tiešām var šo produktu atļauties. Tieši izpratne ir tā vissvarīgākā lieta. Mums jādomā, kā ar bērniem ģimenē runājam par naudu, jārūpējas, lai skolās mācību priekšmetiem būtu sasaiste ar reālo dzīvi, lai bērni jau skolā iemācītos plānot finanses, iemācītos skaitīt naudu. Man ir liels prieks, ka aizvien vairāk skolotāju iesaistās projektos, kas vērsti uz to, kā mums jaunajai paaudzei stāstīt par naudu atbilstoši XXI gadsimta realitātei. Tas ir vislielākais izaicinājums dinamiski mainīgajā pasaulē - apgūt pašiem un mācīt citiem zināšanas, kuras saistītas ar reālo dzīvi.
Jūsuprāt, Latvijas iedzīvotāju izpratne par finansēm uzlabojas?
Es domāju, mēs kopumā kā sabiedrība attīstāmies. Mēs Latvijā 25 gados kā sabiedrība esam tālu gājuši uz priekšu. Ar tādu progresu var lepoties, un mums jābūt lepniem. Tas, ka mūsu valdībai ir jāturpina vesela rinda reformu, kuras politiķi sabiedrībai apsolīja turpināt gan pēc krīzes, gan iestājoties eirozonā, lai Latvijas iedzīvotāju labklājība turpinātu augt un lai Latvija atgūtu pievilcību kā teritorija, kurā cilvēki grib atgriezties, gan nav noliedzams, pie tā neapstrīdami ir jāturpina strādāt. Bet nevar noliegt, ka sabiedrība kļūst aizvien gudrāka.
Kā panāk, lai cilvēki atgrieztos Latvijā? No slavenā reemigrācijas plāna liels ieguvums pagaidām nav jūtams.
Ja cilvēki šeit, Latvijā, gribēs būvēt māju, tas nozīmē, ka viņi redzēs perspektīvu, redzēs, ka viņiem te var būt darbs. Vārda brīvību un izteiksmes brīvību mēs esam atguvuši un ieguvuši, labāka vai sliktāka infrastruktūra mums ir. Nedomāju, ka situācija ir bezcerīga.
Neplānojat atgriezties politikā? Saeimas vēlēšanas tuvojas, veidojas jauni politiskie spēki.
Nē, neplānoju. Pietiekami ilgu laiku esmu strādājis valstij, tagad laiks pastrādāt privātajā sektorā.