«Zatlera vizīte Krievijā bija daļa no sadarbībā ar ASV un Vāciju sāktās attiecību «pārstartēšanas» starp Krieviju un Rietumiem. Tā palīdzēja izveidot mērenāku klimatu Latvijas uzņēmēju darījumiem Krievijā,» uzskata ārpolitikas eksperts Pēteris Viņķelis (Vienotība). Viņš pieļauj, ka šai vizītei vajadzētu palielināt V. Zatlera izredzes vēlēšanās, dodot iespēju par viņu balsot arī Saskaņas centram, kurš to nesteidz apstiprināt. Ārpolitiskās darbības prioritātes Valdis Zatlers nosauca aprīlī vēsturiskajā runā Latvijas Universitātē. Arī tajā viņš uzsvēra attiecību turpināšanu ar Krieviju, «ievērojot savstarpējo cieņu un izdevīgumu, veidojot attiecības Eiropas Savienības un NATO kontekstā.» Kā svarīgu mērķi prezidents minēja arī konkurētspējīgu Latviju, lai tā neatgriezeniski nostiprinātos Rietumu vērtību sistēmās un institūcijās. Tas, ka NATO Lisabonas samitā tika apstiprināta jaunā NATO stratēģija un citi ar Baltijas valstu drošību saistīti dokumenti, esot apliecinājums darbam, kas veikts Latvijas ārējās drošības nostiprināšanā. V. Zatlers uzsvēra, ka galvenais stratēģiskais partneris valsts drošības veicināšanā ir ASV un, ka būtisks virziens ir Baltijas un Skandināvijas reģionu sadarbība.
Bijušais Ārlietu komisijas priekšsēdis Andris Bērziņš (LPP/LC) uzskata, ka prezidents ir strādājis kā komandas cilvēks, īstenojot valsts ārpolitiku sadarbībā ar Ārlietu ministriju un Saeimu. «Viņš nav mēģinājis tēlot gudrāku, ir ieklausījies arī savā ārlietu padomniekā, kas ir ņiprs puika [Andris Pelšs],» teica A. Bērziņš. Arī sociologs Aigars Freimanis norāda, «ka prezidentam nevar būt sava ārpolitika, jo tā ir valsts ārpolitika». Sociologs atzīst, ka prezidente Vaira Vīķe-Freiberga lieliski prata sevi pasniegt un viņas personiskais iespaids starptautiskajā politikā bija spilgtāks nekā valsts iespaids, bet V. Zatlers nebija tāda mēroga figūra.
Labas gribas vēstnieks
V. Vīķes-Freibergas galvenie uzdevumi bija saistīti ar Latvijas iestāju Eiropas Savienībā un NATO, turpretim V. Zatlera lielos mērķus diktēja globālā krīze un Latvijas kā valsts atrašanās bankrota priekšā. Tas nozīmēja arī plašu skaidrošanas darbu citu valstu līderiem, ekspertiem, ārvalstu medijiem par Latvijas ekonomisko situāciju, iedvešot pārliecību, ka Latvija ir rīcībspējīga, atkopsies no krīzes un būs investīcijām piemērota vide. Šo darbības virzienu nesen Dienā uzteica arī Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, salīdzinot prezidentu ar labas gribas vēstnieku, kurš «veicis savu ieguldījumu Latvijas tēla spodrināšanā».
Ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un ekonomikas ministrs Artis Kampars (abi Vienotība), kurš pavadījis prezidentu daudzos braucienos, atzīst, ka V. Zatlera vizītes ir pavērušas Latvijas uzņēmējiem jaunas iespējas Austrumu, Vidusāzijas virzienā, Ķīnā. Ja prezidents biznesa forumos lobē uzņēmējus, viņš palīdz ieiet starptautiskajos tirgos, veicina ekonomiskos sakarus un uzticību. Savā runā V. Zatlers pieminēja, ka, piemēram, Turkmenistānā Latvijas ceļu un tiltu būvnieki ieguvuši ļoti labu līgumu. Vienlaikus viņš uzsvēra spēju konkurēt Eiropas tirgū. A. Kampars kā nozīmīgu minēja arī enerģētikas politikas noteikšanu par vienu no prezidenta prioritātēm. Rezervētāka bija politiķu reakcija pēc V. Zatlera paziņotā, ka ir iespējams īstenot gan Rail Baltica dzelzceļa projektu, kas savienos Baltijas valstis ar Poliju un Vāciju, gan izbūvēt Rīgas-Maskavas ātrgaitas dzelzceļu. «Mēs šo signālu vērtējam negatīvi, jo abus projektus nav iespējams īstenot. Maskava šo signālu var censties izmantot politiskās ietekmes nostiprināšanā,» pieļāva Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK).
Kas sēj šaubas
Ir politiķi, kuri pieļauj, ka Skandināvijas valstīs pret V. Zatleru ir rezervēta attieksme viņa ievēlēšanas procedūras un ārstu pateicību dēļ. P. Viņķelis uzskata - pat ja sākotnēji tā arī bija, tagad attieksme objektīvi ir mainījusies. V. Zatlers bijis viens no ietekmīgākajiem Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmas aizstāvjiem, palīdzēja Ivara Godmaņa un Valda Dombrovska valdībām to īstenot. P. Viņķelis uzsver, ka šī programma ļāva «saglabāt stabilitāti reģiona finanšu sektorā, nepieļaujot devalvāciju un tai sekojošu banku (arī skandināvu) kapitāla nepietiekamību un bankrotu vai nacionalizāciju».
Prezidentam par labu nenāca arī palikšana olimpiskajās spēlēs Pekinā 2008. gada augustā, kad Baltijas valstu prezidenti kopā ar Polijas un Ukrainas kolēģiem devās uz Gruziju pēc Krievijas iebrukuma tajā. Viņa vietā aizbrauca premjers Ivars Godmanis. Ž. Ozoliņa nesen pieļāva, ka V. Zatlera darba kārtībā nav bijuši jautājumi, kas «Latviju kaut kā īpaši profilētu starptautiskajā arēnā, tāda iespēja bija Krievijas-Gruzijas kara gadījumā, bet ļoti labi sākto iespēju viņš izšķieda olimpiskajās spēlēs». Prezidenta kancelejas pārstāvji skaidro, ka tehnisku iemeslu dēļ nevarēja pagūt nokļūt līdz Varšavai, no kuras ar speciālo lidmašīnu kolēģi devās uz Gruziju. Taču tad jautājums ir prezidenta sabiedrisko attiecību speciālistiem, kas nespēja publiski to izskaidrot, «lai novērstu spekulācijas un noņemtu nelāgo sajūtu», uzskata A. Freimanis. Dienas arhīvs liecina, ka ANO Ģenerālajā asamblejā V. Zatlers pateica, ka ārvalstu karaspēks ir jāizvāc no visas Gruzijas teritorijas. Jau 2008. aprīlī Latvijas prezidents Bukarestē pauda skaidru atbalstu rīcības plāna dalībai NATO piešķiršanai Gruzijai un Ukrainai, kā arī saniknoja Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. V. Zatlers ir kritizēts arī par to, ka nav tik ietekmīgs, lai ik gadu saņemtu uzaicinājumu uz Pasaules ekonomisko forumu Davosā, uz kuru viņš aizbraucis tikai 2009. gadā un 2010. gadā. Tiesa, šogad šajā forumā neesot piedalījies nevienas Baltijas Valsts prezidents, ko lielā mērā varot skaidrot ar tā tematiku.