Ar vēlēšanām patiesībā šim jautājumam nav būtiska sakara, ja neskaita šādi sagādātu iespēju emocionāli un tukši parunāties. Lai gan līdz ar sīkpartijas Par prezidentālu republiku (PPR) balotēšanos tas notiks šā kā tā, tāpēc viņu dēļ to atlikt nav īstais arguments. Pēc būtības un skaidri argumentējot un noraidot Latvijas pašreizējā situācijā neiederīgo prezidentūras lomas pieaugumu, politiķi gan atrisinātu šo jautājumu, gan faktiski atņemtu trumpjus PPR kampaņai, kas ar savu vienpusīgo uzstādījumu gan jau pamanīsies sadrumstalot latviešu elektorātu.
Vienu no svarīgākajiem argumentiem acīmredzot netīšām jau izteicis Māris Kučinskis (TP), sakot, ka bez spriedelēšanas par tautas vēlētu prezidentu tagad ir citas prioritātes, kas saistītas ar ekonomikas atveseļošanu. Ja šis arguments tiešām ir derīgs, tad tautas vēlētā prezidenta jautājums faktiski atkrīt, jo ne pirms, ne pēc vēlēšanām Saeimas prioritāšu listē nevajadzētu būt nevienam jautājumam, kas nav saistīts ar ekonomikas atveseļošanos un izaugsmi. Protams, ja neskaita jautājumus par fundamentālu tiesību un brīvību garantēšanu, bet tautas vēlēts prezidents pie tādiem nepieder.
Viena no tautas vēlēta prezidenta institūcijas problēmām būtu arī neizbēgamā naudas un aģitācijas loma vēl vienā valstiski svarīgā pozīcijā, ko Latvijas diemžēl politiski ne visai nobriedušais elektorāts diez vai spēs panest. Iespējamie aģitācijas regulējumi, kādus iesaka Ilma Čepāne (PS), ir jauka iecere, tikai situācijā, kad netiekam galā ar daudz akūtākiem regulējumiem, piemēram, partiju finansējumā, tie neizklausās ticami. Ja nespējam tikt galā ar esošo problēmu un naudas spiedienu, nav prāta darbs uz tādu uzprasīties vēl vienā jomā.