Valsts policijas dati liecina, ka šogad jau septiņi velosipēdisti gājuši bojā, 29 ievainoti. Traģēdijas cēlonis - velosipēdista notriekšana. Eksperti par melno statistiku vīpsnā - cietušo skaits neesot liels, drīzāk likumsakarīgs, jo riteņbraucēju ik gadu kļūstot vairāk.
«Apmaldījušos» gājēju var sodīt
Paši velobraucēji uzskata, ka divriteņu lietotāju konflikts ar autobraucējiem pastāv, bet ir pārspīlēts, situācija esot krietni labāka nekā pirms vairākiem gadiem. Viņi atzīst, ka tolerances bieži trūkstot arī gājēju un riteņbraucēju attiecībās. Piemēram, situācijās, ja jāminas pa ietvi vai veloceliņu. Lai gan pēdējais paredzēts divriteņa braucējiem, nereti seguma labās kvalitātes vai arī nezināšanas dēļ tos izmanto arī gājēji. Tas nav aizliegts, ja nav uzlikta zīme, kas skaidri norāda, pa kuru ceļa pusi brauc velosipēds un pa kuru iet gājējs. Par satiksmes noteikumu neievērošanu ir paredzēta atbildība - brīdinājums vai naudas sods no pieciem līdz 20 latiem. Sigita Pildava, Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja, teic, ka praksē gājējiem - ceļa satiksmes noteikumu pārkāpējiem - visbiežāk naudas sods netiek piemērots, tikai izteikts brīdinājums. Arī velobraucēji un eksperti norāda, ka šāds soda mērs ir vislabākais, gājēju sodīšana problēmu neatrisinās. Jādod laiks, lai gājēji pierastu, ka velobraucējs ir jārespektē un tam jādod ceļš.
Lai velosipēdistu un gājēju attiecības ikdienā kļūtu draudzīgākas, ir jāizglīto tieši gājēji, spriež Dienas aptaujātie eksperti. Zintis Gailis, Policistu velobiedrības aktīvists, ir pārliecināts, ka gājēju audzināšanā liela loma ir velobraucējiem un sabiedriskajām organizācijām. Savukārt Oļegs Storeļavs-Zariņš, Latvijas Riteņbraucēju apvienības biedrs, akmeni met izglītības lauciņā. Viņš norāda, ka nav ko brīnīties par tolerances trūkumu starp satiksmes dalībniekiem, jo savulaik ceļu satiksmes noteikumu stundas skolā neieviesa. Viņaprāt, tieši noteikumu nezināšana ir vainojama, ka satiksmes dalībnieki, tātad arī gājēji, neizprot velobraucēju.
Labais pagrieziens
Ir brīvdienu velobraucēji, ir sportisti, un ir velokurjeri. Pēdējie ir atsevišķa braucēju suga - uzskata Jānis Beleckis, kura maizes darbs jau kopš 2006. gada ir velokurjers. Viņš novērojis, ka tieši velokurjeri ir tie, kuri ceļu satiksmes noteikumus pārzina vislabāk. Viņš spriež, tas ir iemesls, kāpēc velokurjeri kā ceļu satiksmes dalībnieki brauc drošāk - atļaujas mīties pa ceļa braucamo daļu, neveic nepārdomātus manevrus, par kuriem nav pārliecības, ka tie izdosies. «Mūs autovadītāji respektē vairāk. Braucot ikdienā bez velokurjera formas un ķiveres, nejūtos tik droši kā darba laikā. Baidos, vai mani pamanīs, vai palaidīs.» Jānis Beleckis atzīst, ka ir piedzīvotas arī bīstamas situācijas, kad sirds salecas, - tad atlikušo dienu lēnām ripinot pa trotuāru.
Viņaprāt, lai uz ceļa justos droši, nepietiek tikai ar noteikumu zināšanu, jo vienmēr ir kāds, kurš tos pārkāpj. Velosipēdists spriež, ka ceļu satiksmes dalībnieki ir jāizjūt. Piemēram, autovadītāji ne vienmēr labo pagriezienu ieslēdz laikus, biežāk lukturis sāk mirguļot brīdī, kad tiek pagriezta stūre. Riteņbraucējam tas ir par vēlu, sanāk negaidīti bremzēt. Ja to zina, var ievērot piesardzību. Jānis ir pārliecinājies, ka nereti arī paši velosipēdisti noteikumus tomēr nepārzina - pārņem mulsums, ja kāds pretimbraucošs ciskudriļļa īpašnieks nezina, pa kuru pusi jāsamainās. Braucot pa ietvi vai veloceliņu, ir gadījumi, kad jākaro ar gājējiem. Jānis soļotājiem aizrāda, trinkšķinot zvaniņu, bet gājēji bieži kļūst pikti. Savukārt mātes ar ratiņiem, kuras itin bieži veloceliņu izmanto ikdienas pastaigās - jo tā ērtāk čalot, ejot blakus -, riteņbraucējs neaiztiek. «Kur gan citur viņām iet? Esmu pieklājīgs.»
Kā sadzīvot?
«Mani gājējs, kas soļo pa veloceliņu vai trotuāru, netraucē,» atzīst Viesturs Silenieks, Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes loceklis. Viņaprāt, tā neesot liela nelaime - gājēju par savu tuvošanos uz riteņa var pabrīdināt ar zvaniņu. Silenieks norāda, ka liela daļa velobraucēju ir agresīvi un, ja ceļā gadās gājējs, nereti velobraucējs to nolamā, ka maisās pa kājām. Arī brīvdienu braucēja Ilze ir pārliecinājusies, ka riteņbraucēju vislabāk saprot viens otrs autobraucējs, nevis gājējs. «Reiz gājēja ar lamuvārdiem nodzina mani no trotuāra, lai gan es vienkārši palūdzu, vai viņa mani varētu palaist garām.» Abi ir vienisprātis, ka gan velobraucējiem, gan gājējiem vienam pie otra jāpierod, jo velokultūra Latvijā vēl nav attīstījusies. Lai pierastu, vajadzīgs laiks. «Jāsaprot arī gājējs. Gadās, ka, skandinot zvaniņu, velosipēdists, it īpaši, ja brauc aiz muguras, domās iegrimušo soļotāju izbiedē, un tad nu katrs uz izbīli reaģē, kā nu pieradis,» spriež Ilze.
Silenieks norāda, ka viss ir satiksmes dalībnieku galvās. Viņš stāsta, ka arī starp autobraucējiem un velosipēdistiem trūkst iecietības. Autobraucējiem nepatīk, ka riteņbraucējs brauc gar stāvošām automašīnām. «Kā mani var apdzīt? Pielīda priekšā! Jāmaina domāšana,» spriež Silenieks. Viņš norāda, ka attiecības starp velosipēdistiem un autobraucējiem uzlabotos, ja uz braucamās daļas tiktu ierīkota josla - vislabāk raustīta -, kur mīties riteņbraucējiem.