Normunds Dzintars
Domraksts - tas ir rakstu darbu veids, kurā skolēni atklāj savas zināšanas valodā ne tikai pareizrakstībā, bet arī tekstveidē un stila skaidrībā. Vērojama tendence, ka pasliktinās stila izjūta: vārdu izvēle, vārdu saskaņošana. Vēl tipiska nelaime ir frāžainība, kas lejas kā ūdenskrituma ūdeņi, bet neatklāj galveno. Lai situāciju uzlabotu, ir daudz jālasa, jo tikai laba literatūra var palīdzēt izkopt un uzlabot stilu. Protams, ļoti daudz pareizrakstības kļūdu, kas bieži vien liek aizdomāties, vai tiešām skolu beidz 12. klases skolēni. Te nu par pamatojumu kalpo centralizēto eksāmenu domraksti, kuros ir ārkārtīgi daudz ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdu.
Ir jācenšas nedarīt kaunu savai valodai, kas nav pelnījusi vāju stilu un okeānu nepareizību. Jālūkojas dziļāk, ar plašāku skatu, lai izbēgtu no paviršības.
Daži stila ziedi 2011. gada eksāmenā:
«Laurai bija prāts, kas uzturēja viņu ģimeni.»
«Šo sievieti vadīja īsta un tīra mīlestība, tikai tāpēc viņa varēja uzņemties šo slogu - būt par alkoholiķa sievu.»
«Mūsdienās ir daudz tādu meiteņu kā Kristīne, bet citām tā arī dzīves laikā neizdodas paveikt šo brīnumu.»
«Prāts ir orgāns, kas vada cilvēka dzīvi.»
«Es vienmēr cenšos domāt ar jūtām, jo tās nāk no iekšām un pasaka pareizāko.»
Agita Zariņa
Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas direktore
Latviešu valoda ir tautas kultūras pamats. Mācot skolā šo priekšmetu, esmu secinājusi, ka ar katru gadu vairāk pamats kļūst nestabils. Kā pirms divsimt gadiem skolēni sakaru vidē raksta bez garumzīmēm, komatiem. Latviešu valodas stunda skolēniem kļūst kā svešvalodas stunda. Kā viņi paši saka - angļu valodā ir vieglāk. Nav viegli lasīt skolēnu pārdomu darbus, jo saproti, ka valoda ir kļuvusi plika, vienkārša. Protams, ne visiem, bet pazuduši skaistie, literārie teikumi. Kāpēc? Tāpēc, ka latviešu valoda valstiskā izpratnē vairs nav vērtība. Vidusskolas programmā ir divas latviešu valodas stundas nedēļā, svešvalodām atvēlēts divas trīs reizes vairāk. Eiropas projektiem rūp eksaktie priekšmeti (ieguldījums metodikā, arī praktiski - tas, protams, ir svarīgi), bet neviens cits kā Latvijas valsts nerūpēsies par kultūrpriekšmetiem - valodu, literatūru, mūziku, kulturoloģiju.
Man ir skumji un sāpīgi, ka valodas un kultūras balsts izglītībā ir tikai skolotājs - gatavo materiālus, cīnās atbildēt uz skolēnu jautājumiem: skolotāj, priekš kam tas?, skolotāj, jūs atkal ar savu valodu, skolotāj, televīzijā tā neviens nerunā u. tml. Latviešu valoda kā pusvārīts kartupelis tiek muļļāta, bet ne godā celta - lietot var, bet baudīt nevar.
Baiba Keisele
Majoru vidusskolas latviešu valodas skolotāja
Esmu novērojusi, ka tie bērni, kuri daudz lasa, labprāt raksta domrakstus un radošos darbus. Arī vidusskolā. Taču ir arī skolēni, kuriem nepatīk un nepadodas sacerējumu rakstīšana. Lasošajiem jauniešiem valoda ir izteiksmīgāka, bagātāka, labi veidoti teikumi un ievērots stils. Turpretī izglītojamiem, kas paši labprāt nelasa, ir grūtības uzrakstīt pareizi formulētu domu. Trūkst vārdu, teksts tiek rakstīts vienkāršos teikumos.
Attapīgākie bērni par palīgu izmanto interneta portālus un iepludina savos darbos citu domas. Bieži lasu vienādus tekstus, kas norakstīti no interneta vietnes Atlants.lv.
Arī valodas lietojums šiem skolēniem ir nabadzīgs - vienas saknes vārdu atkārtojums, apstākļa vārda «kad» nepareizs lietojums, nav ievērota vārdu kārtība teikumā, sajaukti laiki.