Jādēj zelta olas?
Barratu var saprast - viņa pārziņā ir ne tikai mākslas skate, bet arī arhitektūras, mūzikas, teātra un kino «mazās biennālītes», proti - atbildība par La Biennale kopējo maku, kas Itālijā kultūrai nemaz tik dāsns nav - globālā ekonomiskā krīze un citi finansiāli «sūdi», kas vajā Itāliju, dod par sevi zināt viselementārākajos veidos - uz tūrismu orientētās pilsētas vadība brēc pēc «biennāles kā atrakcijas», kurai kā treknai vistai jādēj zelta olas (lasi: nauda), jo vairāk, jo labāk, intelektuāļi pieprasa, lai biennāles kūrētāji beidzot izlemj, kas tā būs - pasaulē nozīmīgākā avangarda mākslas skate ar skaidri definētām perspektīvām, kas tad būtu sagaidāms no vizuālajām mākslām nākotnē, globāla «tautas saimniecības sasniegumu izstāde», kurā katra valsts/valstiņa gluži kā skaistuma konkursā cenšas iztaisīties par vissmukāko/krutāko/avangardiskāko/pārsteidzošāko utt., vai vispārdrošāko eksperimentu laboratorija, kurā notiek intensīva ideju un vīziju apmaiņa šajā globālajā sādžā, vārdā Zeme.
Universāli «nekāds» koncepts
Teorētiski Bīčes Kurigeres koncepts, formulēts jau biennāles nosaukumā ILLUMI/Nations (no gaisma + nācijas), ir ļoti simpātisks, bet tikpat universāli «nekāds» - skeptiķi var atļauties pukstēt, ka apgaismība jau nu noteikti nav tā «īpašība», kas vieno pasaules nācijas, kuras slīkst savstarpējo militāro un finansiālo kašķu un «uzmešanas» purvā (un pašreizējais jandāls ar eirozonas līderiem, kuri katrs mēģina izlielīties, kuram - Vācijai, Francijai vai Britānijai - «krāniņš» garāks, ir apgaismības trūkuma spilgta «mākslinieciska ilustrācija»), poētiski stīgoti mākslu entuziasti - priecāties, ka Kurigeres ideja centrālajā paviljonā Dārzos izstādīt klasisko mākslu Tintoreto gaismu lejošos šedevrus kopā ar Maurīco Katelāna simtiem «dzīvo» baložu mulāžām, parazītputni baloži, kuri mēmi tup izstāžu telpās un ar svaigām kakām pieķēzījuši visu sev riņķī - lūk, postmodernā ironija, kas iznīcina robežu starp mūžīgo un aktuālo, - tas taču ir tik simboliski un tik vareni! Šādā veidā var stundām, pat dienām klaiņot pa Venēcijas biennāles zālēm un valstu paviljoniem Dārzos, Arsenāla tuneļos, pilsētā, kamēr raibs gar acīm metas. Ir daudz patiesi labu, «uzrunājošu» darbu, ir ļoti daudz mākslinieciskas drazas, uz kuru paskatoties ne tikai kļūst šķērmi un neērti par acīmredzamām banalitātēm vai politkorektām jēlībām. Gribas kā tiem «kritiķiem», kas gānās, piemēram, par Aijas Zariņas gleznām, sasist plaukstas sašutumā un brēkt - es pats vai mans mazais bērns var tāpat (vai vēl labāk)!
Taču šāda patērējoša attieksme pret Venēcijā redzamo ir gauži neauglīga. Pirmkārt, ne tevi kāds ir saucis «izdarīt labāk», ne grasās saukt uz Venēciju, tādēļ nav ko sev bojāt nervus.
Mare un Rols, Biruta Baumane
Tas attiecas arī uz ideju, kā beidzot mums radīt «standartu», ar kādu žūrēt un izlemt, kurš no Latvijas pārstāvētu Venēcijā, - man šķiet, ka nākamie spēcīgākie pretendenti uz biennālēm 2013/2015 būtu interaktīvie mākslu robežpārkāpēji Katrīna Neiburga, Sarmīte Māliņa, Mare un Rols vai, vēl ekstrēmāk, Alvis Hermanis ar JRT, citiem - ka visvisvislabākās Latvijas mākslas slavas nesējas Venēcijai būtu izcilās «klasiskās» gleznotājas Maija Tabaka, Biruta Baumane vai Līga Purmale, un komiskākais ir tas, ka gan man, gan «citiem» būtu taisnība. Jo laba māksla ir laba māksla neatkarīgi, kurā vietā tā stāv vai mētājas.
Otrkārt - ja pasaulē atrastos kāds viedais, kurš varētu jēdzieniski pamatot, kas tad ir laba mūsdienu māksla, tad Bīče Kurigere, mediju miljoni, kritiķi un kuratori pārceltos dzīvot uz paradīzi - jo nebūtu vairs utilitāri nepieciešami.
Vai «laba mūsdienu māksla», piemēram, ir šī gada Venēcijas biennāles galvenās balvas Zelta lauvas ieguvējs, Vācijas paviljonā izstādītais tipiskais «kuratora projekts» - milzīga, līdz dvēseles dziļumiem iespaidīga ekspozīcija - nekrologs ar vēzi mirušajam teātra režisoram Kristofam Šlingenzīfam, kur tumšā, biedējošā instalācijā bija «restaurēta» Šlingenzīfa vienas no pēdējo izrāžu scenogrāfijām - katedrāle Šausmu teroram (bailēm no nāves)? Diez vai biedēšana ar bioloģisko instinktu reakcijām ir patīkamākais, ko sagaidīt no «mākslu tempļa»… Varbūt tomēr daudz emocionālāks ir Polijas paviljonā izstādītais kinoprojekts par (neesošas) Polijas Ebreju atdzimšanas partijas aktivitātēm? Vismaz asprātīgi, kā Polijā un Izraēlā mītošie ebreji - dažādu jomu mākslinieki - pauž savu pagalam politnekorekto attieksmi pret cimperlību, kāda pasaulē raksturo «ebreju jautājuma» attēlošanu mākslā - pauž ar agresīvas, teju gebeliskas kino un politiskā laukuma teātra propagandas līdzekļiem.
Bet varbūt kādam daudz ietilpīgāks šķitīs Ungāru paviljona projekts - opera, kas uzrakstīta «par godu» autoavārijā cietušai mašīnai un tajā mirušajiem braucējiem, opera, kuras vārdi ņemti no policijas protokoliem notikuma vietā. Nāve kā fakta konstatācija. Nāve kā estētisks fenomens. Un nāve kā atskaites punkts labai un sliktai mākslai.
Venēcijas izstādes karnevālā satiktie mākslas darbu tūkstoši šā vai tā liek izvēlēties - domāt līdzi pašam vai gaidīt «apgaismību» no augšas, kas tev, idiot, pateiks - redzi, šitā ir laba māksla. Domāju, ka Bīčei Kurigerei (lasi: jebkuram, kas dara) nav par ko uztraukties - suņi rej, karavāna iet tālāk.