Noziedzības romantizācija
Lielā depresija, alkohola ražošanas un izplatīšanas aizliegums, valdības nesekmīgā cīņa ar organizēto noziedzību padarīja slepkavības un vardarbību par 30. un 40. gadu Amerikas ikdienu. Paradoksālā kārtā šai tumšajai pasaulei piemita zināms šarms un pievilcība. Gangsteri un laupītāji tika romantizēti, idealizēti un padarīti par savveida slavenībām, kā Bonija un Klaids. Tāpēc šķiet tikai loģiski, ka jaunais, ambiciozais un enerģiskais Vīdžijs 1936. gadā pameta fotolaboranta darbu un izvēlējās preses fotogrāfa karjeru, veltītu ar romantikas auru apveltītajai un ienesīgajai noziedzības un katastrofu tēmai.
Vispirms Vīdžijs radīja leģendu par sevi pašu. Vīdžijs uzņēma un izplatīja ap 1500 pašportretu, kuros - allaž ar hūti un milzu cigāru - viņš pozē pie, teiksim, tikko atrasta līķa vai nozieguma lietiskajiem pierādījumiem policijas iecirknī. Vīdžijs šajā prasmīgi konstruētajā tēlā pārstāv publikas neapmierināmo ziņkāri gan par noziedznieku, gan policijas darbu. Nebūdams ne viens, ne otrs, Vīdžijs pašportretos izskatās vienlīdz pēc detektīva un gangstera. Viņa nostāja ir neskaidra - viņš ieinteresēti pēta katastrofu un slepkavību sekas, bet vēstījums vai komentārs izpaliek. Drīzāk jūtama zināma fascinācija ar realitātes baisajām izpausmēm. Balstītas uz šo nedefinējamo pozīciju, Vīdžija fotogrāfijas bija tieši tas, ko publika vēlējās - satraucoša, bet izklaidējoša izrāde.
Fakts top par izrādi
Par vardarbību kā izrādi vēsta viens no Vīdžija jaunievedumiem šajā specifiskajā dokumentālās fotogrāfijas žanrā - notikumu vērotāju iekļaušana kadrā. Līķis asiņu peļķē uz ietves ir tikai fakts. Par izrādi to padara skatītāji. Garāmgājēji un rajona iedzīvotāji (galvenokārt sievietes un bērni) ir bijuši gatavi zibenīgi sapulcēties jebkurā diennakts stundā, lai vērotu policijas darbības nozieguma vai nelaimes vietā. Turklāt skatītāju sejas izteiksme visbiežāk rada iespaidu, it kā viņi būtu cirkā, nevis raudzītos uz tikko nošauta vai citādi nogalēta cilvēka mirstīgajām atliekām. Paša fotogrāfa attieksme arī nereti sliecas uz humoristisku paradoksu pusi, piemēram, kārtējās nozieguma vietas fotogrāfijā iekļaujot netālu esošā kinoteātra izkārtni ar romantiskas komēdijas Dzīvesprieks reklāmu.
Vēl cits būtisks Vīdžija jaunievedums ir zibspuldzes tehnoloģijas pilnveidošana. Viņu interesējošie noziegumi lielākoties tika pastrādāti naktīs, tāpēc zibspuldze kļuva par vienu no būtiskākajiem darba instrumentiem. Kontrastējoši izgaismotie objekti uz tumsā slīgstošās naksnīgās pilsētvides fona nereti piešķir papildu dramatismu un ļauj novērtēt melnbaltās fotogrāfijas abstrahējošo dabu (salīdzinot ar nereti sastopamo fizioloģisko vulgaritāti, piemēram, mūsdienu World Press Photo konkursa darbos).
«Kailā pilsēta» - Ņujorkas hronika
Vīdžijs uzņēma fotogrāfijas galvenokārt publicēšanai laikrakstos. Priekšstatu par fotogrāfiju oriģinālo kontekstu sniedz laikrakstu lappušu reprodukcijas, kuras kopā Vīdžija radio interviju ierakstiem u. c. dokumentālām liecībām pieejamas interaktīvajos multimediju stendos. Arī palielinātu un izstāžu zālē eksponētu fotodarbu formāts Vīdžijam nebija svešs. Bez personālizstādēm Ņujorkas fotogrāfu apvienības Foto līga telpās 40. gadu sākumā Vīdžija darbi tika iekļauti arī vairākās fotoizstādēs Modernās mākslas muzejā, kur fotogrāfijas kurators bija Edvards Steihens.
Būtiski gan atzīmēt, ka Vīdžijs savās fotogrāfijās visaugstāk vērtēja dzīves, nevis mākslas faktu. Ja skatītājs viņa fotogrāfijās atrod mākslinieciskas vērtības, tā ir mūsdienu interpretācija. Priekšstats par fotogrāfiju kā cienījami ierāmētu un iestiklotu mākslas darbu Vīdžijam bija svešs. Par to liecina viņa 1941. gada personālizstādes dokumentācija - fotogrāfijas samērā nevērīgi izkārtotas tematiskās grupās zem lakoniskiem virsrakstiem un salīmētas uz papīra loksnēm, daudz vairāk atgādinot policijas iecirkņa sienas avīzi nekā izstādi.
Lielākoties Vīdžijs deva priekšroku savu fotogrāfiju izplatīšanai drukātā formātā. Ārpus īsam mūžam lemtajām laikrakstu lappusēm nozīmīgākais projekts ir fotogrāmata Kailā pilsēta/ Naked City (1945), iepriekšējo desmit gadu laikā uzņemto fotogrāfiju apkopojums. Tā uzskatāma par prototipu neskaitāmu dokumentālistu vēlāko gadu fotogrāmatām un fotoesejām. Savukārt kā vienu no tās priekštečiem var atzīmēt Džeikoba Rīsa grāmata Kā dzīvo otra puse/How the Other Half Lives (1890) par Ņujorkas strādnieku dzīves apstākļiem. Bet jāatceras, ka Rīss bija cīnītājs un no sirds vēlējās panākt pārmaiņas sabiedrības «otras puses» liktenī, turpretī Vīdžijs daudz vairāk bija izklaidētājs, un nekāda sociāla kritika viņam prātā nebija. Ne velti izstādes kurators Braiens Volliss dēvē Vīdžiju ne tikai par Ņujorkas pirmskara dzīves vispatiesāko, bet arī visciniskāko hronistu.
Izstāde nekritiski atkārto Vīdžija dzīves laikā pašradīto leģendu par romantisko fotodetektīva tēlu. Varētu vēlēties analītiskāku skatījumu uz vardarbības «kultu» 30. un 40. gadu Amerikā, plašsaziņas līdzekļu un fotogrāfijas lomu tajā, kas ļautu skatītājam Vīdžija darbību ievietot plašākā laikmeta kontekstā. Tai pašā laikā izstāde sniedz padziļinātu ieskatu fotogrāfa veikumā un būs vērtīgs izziņas un gandarījuma avots gan divdesmitā gadsimta vēstures, gan fotogrāfijas interesentiem.