Saprotot, ka cilvēka atmiņa ir īsa, tomēr nav skaidrs, kā vērtēt ziņu, ka arī šā gada 16. martā, ļoti ticams, piedzīvosim situāciju, kad leģionāru piemiņas gājienu tā pretinieki speciāli cenšas sabojāt, izmantojot skaņu pastiprinošas ierīces. Vai nu kādam atmiņas zudums ir sasniedzis jau tik bīstamu līmeni, ka jāšaubās par šo personu rīcībspēju, vai arī jārunā par apzinātu provokāciju. Jo, atkārtošu, šāds konflikts ir jau piedzīvots, pēc tam Rīgas domes vadība un Iekšlietu ministrija publiski atzina, ka sanācis slikti (ministrs pat atvainojās), rādīja viena uz otru ar pirkstu kā vainīgo un solījās šādu nejēdzību vairs nepieļaut. Un nu redzam tieši pretējo.
Kāpēc tiek lietots tik smags apvainojums kā «provokācija»? Pietiekami liela latviešu daļa šos piemiņas pasākumus atzīst par saprotamiem, bet dažādu iemeslu dēļ paši tajos nepiedalās, piemēram, nejūt emocionālu saikni un negrib liekuļot. Tomēr arī šai daļai ir pilnīgi leģitīma un, manuprāt, pareiza izpratne par demokrātiju: viedokļi var būt dažādi, bet svarīgi netraucēt to paušanu. Vienkārši izsakoties: mēs taču neejam izbojāt 9. maija svinības, lai ko par tām domātu, attiecīgi... Līdz ar to 16. marta pasākumu traucēšana aizskar arī tos, kuri nav nedz Nacionālās apvienības piekritēji, nedz vispār vēstures «datumu» atzīmēšanas fani. Jo viņi brutāli tiek konfrontēti ar faktu, ka neatkarīgajā Latvijā daži, kā teiktu klasiķis, ir vienlīdzīgāki par citiem.
Ja to visu ņem vērā, nav saprotama Rīgas pilsētas vadības loģika. Saskaņas centrs (SC) vismaz mēra Ušakova personā ir centies paust, ka SC nav «krievu» partija, ka tā ir pieaugusi, pragmatiska politiskā grupa, kurai arī latvieši var atdot savu balsi, nebaidoties no nepatīkamiem pārsteigumiem. Iespējams, ka SC pat bija pamats cerēt, ka latvieši būs piemirsuši apvienības rīcību t. s. otrās valsts valodas referenduma kontekstā. Tik atklāti demonstrējot savu vismaz nevērību pret latviešu izjūtām, SC pats faktiski drupina to, ko atsevišķi tā pārstāvji it kā ir centušies uzbūvēt.
Iespējams, koķetēšana ar latviešu vēlētājiem SC vairs nav nepieciešama (toties svarīgi mobilizēt savus tradicionālos), jo ir aprēķins: vairākuma parlamentā iegūšanai pietiks ar balsīm, ko saņems SC draudzīgās t. s. latviešu partijas. Ja paliekam aukstu politisko kalkulāciju robežās, viss nostājas savās vietās un SC rīcība ir saprotama.
Tādā gadījumā ir jāiejaucas ministrijai, precīzāk, Drošības policijai (DP). Un ne jau tāpēc, ka ministrijai vai DP būtu kāda īpaši labvēlīga attieksme pret leģionāriem vai 16. martu, - vienkārši šo institūciju pamatuzdevums ir sabiedriskā kārtība, vēršanās pret naida kurināšanu un starpetnisko konfliktu provocēšanu. Bieži dzirdētais arguments, ka provokatori jebkuru aizliegumu pārsūdzēšot, nav nopietns - viņi to var darīt, cik vēlas, jo viņiem tik un tā neiemācīsi, kas ir tolerance un Latvijas vēsture. Svarīgi ir nepieļaut konfrontāciju konkrētā laikā un vietā (t. i., ja gribas paust savu viedokli, lai to dara ne Brīvības pieminekļa apkārtnē). Vai tiešām šāds risinājums ir kaut kas pārmērīgs?