Vulkāniska kinodzīve
Dēkainis - nav jābrīnās, ka šāds epitets organiski pielipa jaunas profesijas, industrijas - kinoreportiera - amatam… Tiktāl sausi fakti potenciālajiem kultūrtūristiem - zinātkāriem cilvēkiem, kas tomēr apjauš, ka kinovēsture Latvijā ir tikpat sena kā citās lielas kultūras valstīs - tajā pašā 1895. gadā, kad brāļi Limjēri pirmoreiz Parīzē demonstrēja publikai savu brīnumaino izgudrojumu, biedējot nervozākos ar braucošo vilcienu, arī Latvijas galvaspilsētā Rīgā parādījās «miglas bildes», un tas notika krietni vien ātrāk nekā Berlīnē vai Ņujorkā. Kopš XX gadsimta 20. gadiem Latvijā kinodzīve ir vulkāniski aktīva - kinodokumentālistikas lauciņu kopj operators Eduards Kraucs, kurš 1931. gadā bija uzņēmis jau 100 mēmo kinohroniku, 1920. gadā top pirmā latviešu spēlfilma, bet 1931. gadā ar kinobiznesu Latvijā jau nodarbojās 20 uzņēmumu, tai skaitā pasaules vadošo kinokompāniju Metro-Goldwyn-Mayer un Paramount pārstāvniecības Latvijā. Maziņajā Rīgā tolaik darbojās 35 kinoteātri.
No Latvijas nāk arī Eiropas mēmā kino filmzvaigznes Lia Mara un Marija Leiko, bet pasaulē pazīstamākais XX gadsimta sākuma rīdzinieks ir ģēnijs un kinonovators Sergejs Eizenšteins. Arī Eizenšteina līdzgaitnieks slavenais kinooperators Eduards Tisē dzimis Latvijā, tāpat no mūsu valsts pasaulē aizgāja kinodokumentālists Jānis Doreds, kurš 1924. gada janvārī Maskavā nelegāli nofilmēja Ļeņina bēres un par to tika apcietināts, bet vēlāk kļuva par amerikāņu kompānijas Paramount News, arī franču Pathe korespondentu un 25 gadus šīs kompānijas uzdevumā filmēja visur pasaulē - ģenerāļa Nobiles ekspedīciju Ziemeļpolā, Hitleru un Musolīni, Čehoslovākijas okupāciju un Parīzes kapitulāciju.
Izstādē Cēsīs eksponēti Doreda fotouzņēmumi, viņam piederējušās kara korespondenta lietas, dokumenti un foto. Bet stāsts par profesiju, mīlestību Jāņa Doreda un viņa sievas Elizabetes vēstulēs izstāžu telpā tiks stāstīts ar Dzintras Gekas filmas Džona Doreda sala (2007) demonstrējumiem.
Nedevās rokās
Fotovēsturnieks un izstādes līdzautors Pēteris Korsaks bilst, ka ir noiets garš un ilgs ceļš, lai sabiedrību varētu iepazīstināt ar latvieša Jāņa Doreda dēkaino dzīvi: «XX gs. 70. gadu vidū, veidojot pirmo nopietno latviešu fotogrāfijas vēsturei veltīto izstādi, aicināju atsaukties fotogrāfu radiniekus, kuri varētu sniegt jelkādu informāciju par viņiem, jo atšķirībā no rakstniekiem ziņas par fotogrāfu dzīvi enciklopēdijās ir daudz skopākas. Par laimi, atsaucās Emīlija Švarca kundze, kura man uzdāvināja nelielas, pastkartes formāta Doreda oriģinālfotogrāfijas un iedeva viņa dēla Eižena adresi Amerikā. Uzrakstīju vēstuli, bet atbilde nesekoja. Emīlijas dāvinājums manās acīs bija zelta vērts, bet Jāņa Doreda dzīvesstāsts īsti «nedevās rokās». Tā es palaikam pacilāju, papētīju fotogrāfijas un noliku atpakaļ plauktā. Bija jau 80. gadi, kad pazīstamais režisors Ansis Epners man iedeva izlasīt nelegāli ievesto Elizabetes Doredas grāmatu Zeme man ir apaļa. Nu man pavērās Jāņa, pasaulē viņu sauca par Džonu, dzīves dēkas pilnā krāšņumā. 2004. gadā Jāņa Doreda dēls Eižens atbrauca uz Latviju un uzdāvināja Rīgas Kino muzejam tēva personīgās mantas. Tā jau bija bagātība. Saliekot visu kopā, pamazām varēja tapt izstāde.»
Jānis, Ivans, Hanss, Džons
Leģendārs latviešu filmu reportieris, dēvēts par trako latvieti ar lauvas dūšu un bērna sirdi, dzimis un skolojies Cēsīs. Kā jau Krievijas guberņā pieņemts - krieviski, lietojot kirilisko alfabētu, jo tajā laikā skolās tika īstenota dzelžaina pārkrievošanas politika. Pēc skolas Jānis kļuva par mācekli vācu tirgotāju aprindās un apguva vācu valodu. Papildus Jānis pašmācībā iemanās latīņu un gotu alfabētā, arī grāmatvedībā. Ja divpadsmitgadīgs zēns lasa un raksta trīs valodās un prot kārtot grāmatvedības lietas - tā ir teicama bagāža dzīvei. Vēlāk vecāki Jāni nosūtīja uz Maskavu pie vecākā brāļa Kārļa. Apvilcis jaunu ancuku, Jānis devās ceļā. Tēvs stacijā iedeva biļeti no Cēsīm līdz Maskavai un lielāko summu, kāda jelkad tika turēta rokās - divus rubļus. Latvietis Jānis ikdienā tapa par Ivanu, darbā par Hansu, bet pasaulē - par Džonu...
Patiesi, Doreda apņēmības pilnā jaunība var kalpot par spilgtu «uzskates līdzekli», ko var panākt mērķtiecīgs cilvēks, lai arī bez naudas, toties ar labām valodas zināšanām un manierēm. Tālākais jau ir elpu aizraujošās kinooperatora dēkaiņa dzīves epizodes, Doreda leģendas vēsture, kurā ceļi no Maskavas ved uz Londonu, Parīzi, tad - uz ASV, visbeidzot skaisti noslēdzoties Norvēģijā (Jāņa sieva ir norvēģiete, mūža nogali Doreds pavada «savā salā»).
Kaviārs Volgas grīvā
Man fantāzijas rosināšanai pietiek, kad dzirdu kaut vai Doreda dokumentārfilmu nosaukumus vien: Koku pludināšana pie Archangeļskas (viņa pirmā dokfilma), Imatras ūdenskritums, Solovecu salu svaigais klusums, Ramadana svētki Chivā un Grīdsegu aušana Mervē. Kinoekspedīcijas uz Jaunās Zemes salām, uz tundru, tad pie kalmikiem, Kaukāza kņaziem un ganiem, uz Kijevas klosteriem, pie peldviesiem Krimā, par kuģu būvēm Sevastopolē, pie Astrahaņas zvejniekiem un, citējot Doredu, «kas vislabāk izdevās - par kaviāra sagatavošanu Volgas grīvā». Tur visur top Doreda filmu hronikas. Tas - jaunībā. Vēlāk sākas profesionāļa gaitas, kuru rezultāti diemžēl nav apkopoti, pat ne apzināti nedz Latvijas Kinomuzejā, nedz Valsts arhīvā. Doreds: «Nu mans stāsts ir galā - kāda zibenīga svītra cilvēces filmu hronikā, ko piemirst, iznākot no kino zāles...»