Anna dzimusi Latgalē un, kaut Rīgā dzīvo no 1962. gada, valodā kā mazs knifiņš joprojām jaušams viegls zilo ezeru novada akcents. Uz sarunu, kas notiek Biķernieku trasē, viņa atnesusi pasmago balvu un atzinības rakstu. Tie Annai pasniegti jūlijā leģendārās Biķernieku trases 50 gadu jubilejas pasākumā. Pelnīts novērtējums par mūža ieguldījumu, jo aizrautīgā sieviete tieši 50 gadu darbojas kā distanču tiesnese.
Seniore smej - tiesāt motosporta sacensības esot neārstējama atkarība.
Galvenā tiesneša acis
Anna stāsta par distances tiesneses gaitām. Biķernieku trasē viņa nokļuva, kad darba kolēģis rūpnīcā VEF aicinājis noskatīties sacensības: «Tā viss sākās. No novembra līdz aprīlim gāju kursos, klausījos lekcijas, pēc tam bija jākārto tiesnešu kvalifikācijas eksāmeni. Toreiz es biju visjaunākā starp kursantiem. Jau pusgadsimts pagājis kopš tā laika! Ja ieskatīsities Latvijas Motosporta federācijas sacensību grafikā, droši zināsiet, kādās dienās esmu savā postenī trasē.»
Biķerniekos Anna jūtas kā mājās, te viss tuvs, pazīstams, saprotams. Anna smej, ka somā vienmēr tiek ielikts cienasts gan trases kaķiem, gan vāverēm un putniņiem un pat zalktis ir viņas draugs. Tos viņa sastop starplaikos starp startiem un finišiem, kad ieiet atpūsties mežā. Sacensību laikā Anna pamanāma no tālienes, jo mugurā vienmēr spilgti oranža tiesnešu veste. Distanču tiesneši darbojas ar dažādkrāsu karodziņiem - dzeltenu, zaļu, zilu, sarkanu, baltu. Tie informē sportistus par izmaiņām un negadījumiem trasē, brīdina, ļauj laikus reaģēt uz notiekošo. Tiesnesim jāprot pieņemt objektīvus lēmumus ārkārtas situācijās, jābūt labai reakcijai, uz tiesnešiem gulstas liela atbildība par sacensību norisi.
Tiesnešu kolēģijas galvenais tiesnesis Oskars Ozols saka: «Annu Sprikuti pazīstu no bērna kājas, jo tēvs mani atveda uz trasi četrpadsmit gadu vecumā, un tagad man jau četrdesmit. Arī es darbību sāku kā distances tiesnesis. Biķernieku trase ir trīs kilometrus un 662 metrus gara, to nav iespējams pārskatīt no viena punkta, jo trase ir līkumaina. Distances tiesneši ir sacensību galvenā tiesneša acis, viņi pārredz un informē galveno tiesnesi par sacīkšu gaitu. Anna ir atsaucīga, ar milzīgu atbildības sajūtu. Uz viņu var simtprocentīgi paļauties. Vecāki saka, ka man dzīslās rit nevis asinis, bet benzīns, es domāju, ka Annai tāpat. Distanču tiesnesim samaksa par darbu ir simboliska. Mēs sacensības izbaudām. Vieni dodas uz Positivus festivālu Salacgrīvā, citi - uz treniņiem un sacensībām Biķernieku trasē.»
11. kontrolpostenī
Trasē sastaptās jaunās paaudzes distanču tiesnesei divdesmit gadu vecajai Ekonomikas un kultūras augstskolas studentei Lindai Strēlniecei savs sakāmais: «Es trasē tiesāju tikai trīs gadus. Distances tiesnesim jābūt gatavam uz visu - saule, plus 30 grādu karstums, vējš, lietus, sniegs, negaiss, vienalga, jābūt savā kontrolpunktā visu sacensību laiku, dažreiz pat visu dienu un postenī nedrīkst apsēsties. Anniņai nav problēmu, viņa vienmēr Biķernieku trasē stāv 11. kontrolpostenī.»
Pirms treniņiem un sacensībām Anna parasti ierodas pusstundu ātrāk, lai pabarotu trases kaķus. Linda Strēlniece turpina: «No Anniņas esmu dzirdējusi visneiedomājamākos stāstus par trasi, braucējiem un sacensībām. Viņai patīk tas, ko dara, un gadi viņai nav šķērslis savas gaitas turpināt. Anniņa mums, jaunajiem, ir iedvesmas avots un piemērs.»
Anna Sprikute bilst, ka nav īpaši ticīgs cilvēks, bet pirms treniņiem vai sacensībām allaž pārmet krustu un noskaita Tēvreizi: «Viss ir pieredzēts, jo gan auto, gan moto sacensības ir ekstrēmi sporta veidi. Bijuši arī traģiski negadījumi, pati vairākas reizes izglābos par mata tiesu, bet liktenim savs redzējums. Mani šajā lietā saista interese par tehniku, komunikācija ar cilvēkiem. Labprāt izrunājos ar sportistiem, tehniskajiem darbiniekiem, dakteriem, pat gluži svešiem cilvēkiem.» Anna atzīstas, ka pati trasē nav braukusi, bet viņai bijis velosipēds, motorollers, mašīna.
Ziemā pēc lucīšiem
Anna smejot stāsta, kā jaunībā Latgalē sveču gaismā pie spoguļa ūdens glāzē iegremdētā paziņas laulības gredzenā zīlējusi, kāds izskatīsies viņas dzīvesbiedrs. «Ticiet vai ne, tur ieraudzīju Ilgvaru armijas formā! Pēc gadiem iepazināmies kādās bērēs un kopā nodzīvojām 42 gadus. Viņš stellēja mašīnas un močus, es palīdzēju, trasē arī visu laiku bijām kopā.»
Gēni un rūdījums Annai palīdzējuši izkļūt no daudzām ķezām. Viņa atceras laulības dzīves trakumus: «Mums bija daudz kopīgu interešu. Ilgvars mani piesaistīja makšķerēšanai. Toreiz bija traki aukstas ziemas, braucām uz Saulkrastiem, ar mašīnu pa ledu iekšā jūrā pēc lucīšiem, vasarā makšķerējām baigos asarus. Reiz ziemā skatos - ledū plaisa, lecu pāri, kāja no malas noslīd, es ūdenī! Iekrampējos ledū, vīri izvilka, mašīnā pārģērbos sausās drēbēs, un pat iesnu nebija! Makšķeres mājās joprojām ir, varbūt, kad vairs nestrādāšu trasē, atkal tās likšu lietā.»
Ilgvars nomira 2006. gadā, pēc pusotra gada mūžībā aizgāja arī abu vienīgais bērns meita Dzintra. Anna atzīst: «Izdilu kā skals, bet jādzīvo tālāk. Daudz strādāju, cilvēki bija blakus. Bēdās darbs un laiks ir labākie dziednieki.»
Tagad Anna ar krustmeitu un mazmeitu Ivetu dzīvo vienistabas dzīvoklīti Tallinas ielā. Anna ir spara un možuma pilna. Viņa prot visus vīriešu darbus un par dzīvi runā konkrēti: «Galīgi laimīga mana dzīve laikam nav bijusi, bet, ja salīdzinu, kā citiem klājies, nesaku neko. Pagaidām ar visiem darbiem tieku galā. Priecājos, ka joprojām esmu vajadzīga VEF Telekom. Uzņēmums gatavo produkciju, ko eksportē uz daudzām valstīm, un tur ir arī mana daļa. Arī trasē mani vēl sauc. Ir labi.»
Tomāti nesmaržo
Padomju laikā Anna kā labākā darbiniece no VEF ar ceļazīmi apceļojusi sociālistiskās valstis, neatkarības gados ar ceļojumu aģentūru Impro bijusi Kiprā, Vācijā, vērojusi tulpju ziedēšanu Holandē, apskatīta visa Latvija un Igaunija, arī Lietuva. «No Latvijas Motosporta federācijas ar autobusu braucām uz sacensībām Formula 1. Iespaidīgi, tikai galvu var izmežģīt, lai visam izsekotu. Pa televizoru var redzēt vairāk.»
Organisma vingrumam jaunībā Anna nodarbojās ar vieglatlētiku, tagad viņa trīs četras reizes nedēļā ātrā gaitā aizstaigā uz Grīziņkalnu, arī augsto kāpņu pievarēšana uz 4. stāvu ir laba fiziska slodze, it īpaši, ja vairākas reizes dienā jāaiznes gardumiņš pagalma kaķenītei, kuru izmetuši Anglijas braucēji. Annai uzdzirkstī acis: «Es pie mājas uzstādīju videokameru!» Kāpēc? Anna sprēgā: «Detaļas bija, kāpēc neuztaisīt? Pāri ielai ir krodziņš, un, kaut tur tualete darbojas, veči nāk manās dobēs čurāt, tad es šiem aukstu ūdeni uz galvas! Kamerā redzu, ka pie kaķenītes nāk sveši runči, eju šos izdzenāt.»
Mājas priekšā Anna izveidojusi puķu dobes, kāpņu telpās aug tomāti, gurķi. Anna brīnās: «Tomāti vairs nesmaržo. Biju ekskursijā Getliņu siltumnīcā, tur lieli un skaisti tomāti, bet arī nesmaržo.»
Anna Sprikute piedalās Motosporta federācijas ikgadējās ballēs, labprāt dejo. Reiz pat uzvarējusi balles deju konkursā. Dziedamās balss gan neesot. Viņai patīk iet uz teātri: «Man reizēm nepielec jaunie iestudējumi, bet jāredz taču ir!» Vēl Anna uzsver, ka sievietei sevi jāmīl, par sevi jārūpējas, tad arī citi viņu labprāt uzskatīs: «Pucēties man patīk. Agrāk sev daudz ko skaistu uzadīju. Gadiem ilgi eju pie savas frizieres. Kājas kopju, daktere man labus krēmus izrakstīja. Labsajūta mūsu vecumā pati neatnāk, tā jāgādā pašai.»
Anna Sprikute arī uzsver, ka svarīgi domāt labas domas un cilvēkiem vēlēt tikai labu, tad visur būsi gaidīts.