Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Vai tu biji padomju cilvēks pirmsatmodas brīdī?
Negribētu lielīties, ka būtu bijis disidents tajā laikā. Biju pabeidzis augstskolu, strādāju Organiskās sintēzes institūtā, biju komjaunietis. Ja meklētu kaut kādus nedarbus bērnībā vai skolas laikā, kas varētu būt tā kā pretpadomju, tad varētu kādu vienu atrast, bet es domāju, ka tas nebija nopietni un tāpēc lielos vilcienos varētu piekrist, ka biju tāds pats jauns padomju cilvēks kā laikam vairākums sabiedrības.
Kāda bija tava pirmā saskarsme ar to procesu, ko vēlāk nosauca par atmodu?
Man šie procesi sāka interesēt 1987. gadā, kad notika jau pirmie kalendāra nemieri. Tā aktīvi es iesaistījos vienā dienā - pēc Vides kluba organizētās metro demonstrācijas iestājos Vides aizsardzības klubā. Tas bija 1988. gada pavasaris. Sāku aktīvi piedalīties dažādos pasākumos, kas toreiz notika. Nākošais laikam bija pret Slokas papīrfabriku, kas piesārņoja ūdeņus. Pamazām Vides aizsardzības kluba aktivitātes kļuva arvien politiskāka rakstura. Vides klubs bija viens no tiem radikālo spēku centriem, kas tobrīd mobilizēja sabiedrību. Un tad diezgan daudzi Vides kluba vai ar to saistītie cilvēki piedalījās LNNK dibināšanā. Es kādu mēnesi padomāju vienkārši no tā viedokļa - vai ir vērts darboties tik daudzās organizācijās, ja jau vienā - Vides klubā - esmu? Bet tad sapratu, ka LNNK tomēr tie mērķi ir mazliet lielāki un faktiski tie arī nav viens otram pretrunā, un tad arī iestājos LNNK. Jau pirmajā LNNK kongresā tiku ievēlēts padomē un faktiski jau sāku ieņemt formālus amatus šajās atmodas struktūrās.
Kāda bija tava pirmā saskarsme ar Tautas fronti?
Tautas fronte ļoti aktīvi sāka organizēties Zinātņu akadēmijā. Tā kā es strādāju Organiskās sintēzes institūtā, tad atkal vienu brīdi padomāju - vai stāties nu jau trešajā organizācijā. Bet faktiski visi kolēģi bija iesaistījušies LTF, tāpēc īsti nebija pamata atteikt. Un iestājos arī. Ņemot vērā jau tobrīd manu aktīvo darbību LNNK, faktiski šī Tautas frontes Organiskās sintēzes institūta grupa arī mani deleģēja uz pirmo LTF kongresu. Tas bija tāds liels uzticības garants, jo, protams, biju pietiekami jauns un nekādus īpašus zinātniskos sasniegumus nebiju veicis un tie, kas arī kandidēja, bija noteikti daudz cienījamāki par mani un varbūt pat vairāk pelnījuši.
Kad atmoda bija beigusies, sākās partiju veidošanās un partiju cīņas Latvijas politiskajā arēnā. Cilvēkos ir tāda kā nostalģija pēc tā ideālā vienotības brīža, kas bija atmodas laikā. Tajā pašā laikā tu esi piemērs tam, ka arī atmodas laikā bija vesela rinda organizāciju, kas ne vienmēr labi sadzīvoja savā starpā, respektīvi, dažādība jau arī toreiz pastāvēja.
Tas dažādības spektrs bija pat lielāks, nekā mēs šodien iedomājamies. Tas gan ir diezgan vāji dokumentēts. Daudzi uzskata, ka tas LNNK virziens bija varbūt tas radikālākais, kas nav gluži taisnība, jo gan LNNK iekšpusē, gan arī ārpusē pastāvēja tāds spēcīgs un pat ideoloģiski labi pamatots virziens, ka ar režīmu nu nekādi nevar sadarboties, ka nedrīkst iesaistīties nekādās vēlēšanās, ko organizē režīms, un ka ir jāiet pilnīgi tiesiskais ceļš, kas balstītos uz starptautiskām konvencijām. Teiksim, jāsasauc starptautiska konference, un tad notiks kaut kāda deokupācija. Arī LNNK iekšienē bija lielas cīņas un pretrunas par to, kā visus šos virzienus savienot. Līdzīgi bija arī Pilsoņu kongresā, kurā es biju viens no iniciatoriem, lai sāktu iedzīvotāju reģistrāciju. Es to nenožēloju, jo faktiski mēs izdarījām vienu labu darbu, proti, tas radīja apziņu par pilsonības nepārtrauktību un arī pilsoņu kopums beigu beigās tika atjaunots un tikai tad uzsākta naturalizācija. Tas bija šīs pilsoņu kustības nopelns. Bet varbūt neizdevās tas, ka radikālais virziens par daudz ņēma virsroku atšķirībā no Igaunijas Pilsoņu kongresa, kurš vēlāk faktiski pirmajās parlamenta vēlēšanās tā kā ieplūda jau pamata politikā. Latvijā tas tā nenotika, un tas marginalizējās vēlākajā laika posmā.
Tātad šie strīdi bija ļoti dažādi. Bija strīds ar pavisam lieliem radikāļiem, bet tajā pašā laikā bija vēl cits strīds - LNNK jau no paša sākuma prasīja neatkarības atjaunošanu, bet Tautas frontes varbūt mērenāk noskaņotie cilvēki uzskatīja to par pāragru. Tas ir mīts par vienprātību politiķu starpā.
Ar laika atstarpi skatoties, vai Tautas frontes piesardzīgā taktika iet soli pa solim ir attaisnojusies?
Varam salīdzināt, teiksim, to situāciju, kas bija Lietuvā un kur pieeja bija varbūt mazāk piesardzīga. Es domāju, ka īstenībā ļoti lielas atšķirības nebija. Šim procesam tajā laikā droši vien bija arī kaut kāda vadība, ka tas viss virzījās uz neatkarību. Lai gan, es domāju, tā būtu sasniegta tā vai citādi. Jautājums, kas varbūt izriet no šībrīža viedokļa - vai mums vajadzēja kaut kādā lielākā mērā mēģināt tikt vaļā no šīm postpadomju struktūrām? Tas sekmīgāk izdevās Igaunijā. Latvijā un arī Lietuvā, neskatoties, ka tur pieeja bija radikālāka. Tā, protams, ir hipotēze - kā būtu, ja būtu, bet es domāju, ka tas ļoti lielā mērā nebūtu mainījis gala iznākumu.
Vai tu pārstāvi tos cilvēkus, kas uzskata, ka atmodas procesi un atdzimšanas procesi visās trijās Baltijas valstīs bija sankcionēti un virzīti no Maskavas?
Jā, es lielā mērā domāju, ka jā. Visi tie procesi ir pietiekami sarežģīti un droši vien tur ir dažādi aspekti, bet es domāju, ka viena daļa cilvēku Valsts drošības komitejā patiešām bija nolēmuši demontēt šo sistēmu un veidot to, kas arī izveidojās. Tas bija pietiekami apzināts ceļš un apzināta pieeja. Tāpēc es neuztveru tik vienkārši, ka viens vai otrs personāžs ir sadarbojies ar Valsts drošības komiteju, ka, teiksim, tas ir bijis ienaidnieks, stukačs un provokators. Ļoti iespējams, ka viņš zināmā mērā tāpat virzīja šos procesus uz priekšu un nebija nekāds provokators.
Ja mēs runājam par provokatoru, tad ir tāds interesants gadījums. Vides aizsardzības klubā bija tāds kungs - Taškovs Juris, ja nemaldos. Pirms kāda laika kristīgajā žurnālā izlasīju viņa atmiņas, kur viņš atzina, ka patiešām bijis čekas provokators, nu, teiksim, tādā nozīmē, kā mēs arī visi saprotam šo provokatoru - kas ziņo. Viņu ļoti ātri atmaskoja. Viņš strauji pazuda, un, protams, tagad prieks, ka cilvēks varbūt vismaz savus grēkus ir nožēlojis un atradis Dievu. Tas ir tas klasiskais provokators. Faktiski tādus aizvāca.
Kādā veidā tas, ko tu zināji par savas ģimenes vēsturi, palīdzēja aktīvi piedalīties atmodā?
Mans vecaistēvs no mātes puses bija Latvijas armijas virsnieks. Sanāca tā, ka faktiski līdz ar okupāciju viņš nomira no slimības. Tā ka viņš netika represēts, bet nomira dabīgā nāvē diezgan jaunos gados. Nu bet tas, protams, atstāja iespaidu. Tēvs no tēva puses nebija represēts, bet visa zeme bija atņemta un pieredzētas tās kolhozu lietas. Es nedomāju, ka mani vecāki bija milzīgi šīs sistēmas disidenti. Man māte teica: «Dari, kā zini, bet tu tikai nedrīksti pelnīt naudu uz šo sistēmu.» Tas nozīmē iet pa kaut kādu vēsturi vai tādām lietām, maize ir jāpelna ar reālām lietām. «Ja vēlies,» viņa teica, «vari stāties komjaunatnē, varbūt kādreiz partijā, tam nav nozīmes. Bet tikai nepelni maizi ar šo lietu.»
<..> Tad, kad iegāji Augstākajā padomē, cik juties piemērots parlamenta darbam un cik daudz tu zināji par to, kas jādara parlamentā?
Nu es jau jutos tīri piemērots, kas varbūt nebija gluži pamatoti. Man likās, ka esmu tomēr beidzis augstskolu un kaut ko zinu no vides lietām, kaut ko zinu varbūt jau no demokrātijas šajās organizācijās. Darbojos Vides aizsardzības komitejā, un es domāju, ka par to daļu viss bija kārtībā. Tas, kam faktiski nebija piemērota lielākā daļa, tas bija saprašana par ekonomikas jautājumiem. Mēs tomēr aizgājām pārāk daudz liberālajā virzienā, necenšoties saglabāt kaut ko no rūpniecības. Mēs aizgājām uz pārāk radikālu variantu denacionalizācijas jomā. Man prieks, ka toreiz nobalsoju pret sertifikātu likumu. Tas nelīdzēja, bet vismaz par to esmu balsojis «pret».
Kā no šodienas viedokļa vērtē Augstāko padomi? Tur bija cilvēki, kuri ļoti maz zināja par tirgus ekonomiku. Cilvēki, kuri maz zināja par demokrātiskām procedūrām valsts pārvaldīšanā. Tomēr kopsummā - atjaunoja gan valsti, gan likumu bāzi, kas lielā mērā darbojas arī šodien. Kā tu vērtē Augstākās padomes fenomenu, ka cilvēki, kas nebija gatavi, tomēr izdarīja milzīgu darbu?
Es domāju, ka Tautas fronte veica diezgan kvalitatīvu atlasi deputātu vidū, un toreiz ļoti daudziem cilvēkiem tas bija liels gods tur piedalīties. Viena lieta gan, ka tīri intelektuālā ziņā, manuprāt, Augstākā padome bija spēcīgāka nekā jebkura no Saeimām, kas nāca pēc tam. Un otrs… droši vien arī tie procesi. Tie jau nenotika tikai Latvijā. Daudz kā visās tajās valstīs, kas atjaunoja kapitālismu, notika pēc zināmā mērā līdzīgiem likumiem un līdzīgas pieredzes.