Četrkājainie miesassargi
Kad Zvaigzne ABC 90. gadu beigās nolēma paplašināties, tika iegādāta teritorija Biķernieku ielā. Jaunajam īpašumam bija vajadzīgs sargs, un kādā dienā no Ogres suņu audzētavas tika atvests četrus mēnešus vecs garspalvains vācu aitusuņa šķirnes kucēns Francis. Vija stāsta: «Pēc kāda laika mans vecākais dēls Arnis teica - paklau, Francis ir galīgi slims. Izrādījās, viņam ir pilna buķete slimību - cērmes, caureja, rahīts.» Arnis veda suni uz potēm un procedūrām, Vija deva viņam zivju eļļu un vitamīnus, veda pastaigāties. Pa dienu Francis sāka dzīvot Vijas Kilblokas kabinetā un kļuva par uzticīgu viņas miesassargu. Naktī suns gulēja būdā Biķernieku ielas objektā. Drīz Vija Mežaparkā uzcēla māju, un Francis tika pie skaistas būdas. Tad nāca jauna nelaime. Francim pārtrūka ceļgala saite. Dakteris Drapče Āgenskalna veterinārajā ambulancē veica spožu operāciju, Francis atlaba. Dzīve ritēja tālāk. Vija stāsta, ka musulmaņi ticot - suns redzot cilvēkam sātanu uz pleca, protams, ja tāds tur vispār sēž. Reiz pie Vijas Kilblokas ieradusies kāda grāmatnīcas vadītāja, ar kuru bija neatrisināts sens konflikts. Francis - spalva gaisā un rej. Citā reizē kabinetā ienācis Unibankas inkasācijas daļas priekšnieks. Kilbloka smej: «Man asinis sastinga dzīslās - kas nu būs? Francis pacēla galvu, un blaukš! Atpakaļ uz paklājiņa, it kā tā cilvēka nemaz nebūtu. Ko suns domā, ko saskata katrā no mums?
Saņem, ko nopelnījuši
Vija Kilbloka neslēpj: «Man ar suņiem nebija nekādas pieredzes, taču es vienmēr zināju, ka reiz man būs vācu aitusuns. Varbūt bērnībā iespaidojos no populārās filmas Četri tankisti un suns. Ar vilku kontakts ir cilvēcisks, ar viņu kopā ir drošības sajūta.» Drīz Francim pievienojās Argo: «Francis veselības dēļ vairs nav mājas sargātājs. Argo ir divus gadus jaunāks par Franci, izgājis dresūras kursus, bet pie Franča apguva dzīves pieredzi. Kad paņēmām Argo, Francis arī pats bija spiests sapurināties, aizmirst savas kaites.» Vēl nesen abi suņi dzīvojās pa izdevniecības kabinetiem, bet tagad mīt Mežaparkā, un Argo joprojām izdara kādu nedarbu. Bija pat sācis lēkt pār žogu pie kaimiņiem. «Uzlikām elektrisko ganu, un abi suņi apvainojās, Argo pat sāka uz mums rūkt. Galu galā es sapratu - ja esi paņēmis suni, ar viņu jādarbojas. Nevajag nekādus elektriskos ganus un šoka siksnas. Tai grēka vietai uzlikām augstāku žogu.» Tagad suņu pienākumi sadalīti - Francis lielāko dienas daļu guļ, bet Argo modri sargā māju.
Diemžēl suņa mūžs paiet ātrāk, nekā saimnieks to vēlētos. Francis jau vairs nevar pat pa kāpnēm uzkāpt. Arī Argo ir problēmas ar kājām - septiņu mēnešu vecumā sunim operēja locītavu, bet pirms diviem gadiem viņu notrieca kaimiņa mašīna. Vija Kilbloka saviem suņiem nepagarina pensionēšanās vecumu un krīzes dēļ negriež plānāku maizes kumosu. Suņi saņem to, ko godam nopelnījuši. Abi sargājuši izdevniecības telpas, bieži pozējuši kā supermodeļi - uz daudziem Zvaigznes ABC piezīmju, zīmēšanas bloku un burtnīcu vākiem redzami gan Franča, gan Argo portreti.
Arī vecīši grib dzīvot
Argo vēl ir gana sprauns, bet Francis jau īsts suņu vecītis. Vija zina, ka pienāks šķiršanās brīdis, bet «pēc dabas un rakstura Francis ir dzīvotājs, viņam ir sava izdzīvošanas stratēģija. Sāp arī vecam cilvēkam, bet vai tāpēc viņu eitanizē? Taču, kad pienāks tas brīdis, es būšu savam sunim blakus». Vija Kilbloka domā par to, ka suņi nereti nodzīvo līdz sirmam vecumam, bet viņu saimnieki bieži vien nezina, kā palīdzēt savam kompanjonam vieglāk vadīt mūža nogali. Tāpēc pašlaik apgāda vadītāja plāno tulkot no angļu valodas un izdot grāmatu Vecs suns - par to, kā palīdzēt uzticamajam četrkājainajam draugam vadīt saulainas vecumdienas.
Sūtiet receptes!
Vija domā, ka suņiem un citiem mājdzīvniekiem par labu nenāk sausā barība un konservi, ko tagad ērtības labad lieto gandrīz visi mājas radību saimnieki. Viņa atceras, ka Argo pusmūžā kļuvis alerģisks, viņa āda bijusi vienos pleķos, antibiotiku kurss sunim tika gan pavasarī, gan rudenī. Reiz Ādažu tirgū Vija satikusi sievieti, kura pirkusi kaulus, skrimšļus un dažādas gaļas strimalas. Satiktā stāstījusi, kā izārstējusi savus suņus no alerģijas. Vija to iegaumēja.
Stāvam Kilblokas plašajā virtuvē. Viņa gatavo ēdienu suņiem - lielā katlā ar biezu dibenu uzbrieduši dienu iepriekš ar vārošu ūdeni aplieti rīsi un griķi. No iepriekš novārītām gaļas strimalām un kauliem tiek nokasīta gaļa, klāt tiek rīvēti burkāni, kāposti, ķirbis. Vija atklāj savus uzskatus: «Mani dzīve piespieda, un es kā lopkope gatavoju suņiem ēst. Skrimšļainākie kauli veicinās locītavu lokanumu, nebūs vajadzīgs glikozamīns tabletēs, kas ir nenormāli dārgs. Suņa organismā viss ir tāpat kā cilvēkam. Tāpēc arī suņiem nepieciešama svaigēšana, dzīva makrobiotiska barība. Neskādēs arī badošanās. Franci un Argo tagad baroju vienu, nevis kā agrāk - divas reizes dienā. Argo aizmirsis par alerģijām, viņa spalva ir spīdīga un gluda, arī Francis kļuvis dzīvīgāks. Ja ņemšu nākamo suni, tad sauso un konservēto barību došu tikai izņēmuma gadījumos.»
Vija domā, ka derētu sagatavot un izdot suņu veselīgo ēdienu receptes. Viņa aicina suņu īpašniekus sūtīt uz izdevniecību savas receptes - kā paēdināt suni, nelietojot sauso barību un konservus.