Dienas aptaujātie eksperti par šādu iespēju ir skeptiski, norādot uz lielu investīciju projektu trūkumu. Turklāt pensiju fondu galvenais uzdevums atšķirībā no citiem finanšu instrumentiem ir nevis veicināt attīstību, bet gan nodrošināt vecumdienas nākotnes pensionāriem.
Trūkst investīciju iespēju
Ekonomikas zinātņu doktors un pensiju eksperts Edgars Voļskis iniciatīvu pensiju naudu ieguldīt ražošanā dēvē par politisku populismu. «Latvijā nav tik daudz inovatīvu, lielu ražojošo uzņēmumu, kuros šo naudu varētu ieguldīt. Turklāt investīcijām ir jābūt ilgtermiņa - 10 līdz 30 gadu - un to ienesīgumam vismaz divas reizes jāpārsniedz gada vidējā inflācija.» Eksperts uzskata, ka šādu investīciju projektu Latvijā nav pietiekami daudz, lai varētu runāt par lielu naudas summu ieguldīšanu ražošanā. «Pensiju naudu varētu ieguldīt lielos infrastruktūras vai elektroenerģijas projektos,» norāda E. Voļskis.
Arī Harijs Švarcs, Swedbank Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītājs, atzīst, ka «trūkst ieguldīšanas iespēju, ir maz labi pārvaldītu lielu uzņēmumu, nav lielu investīciju projektu, kas nestu ilgtermiņa atdevi». H. Švarcs kā vienu no perspektīvajiem ieguldījumu veidiem redz projektus, kas saistīti ar energoefektivitāti, jo tie ir ilgtermiņa un ar lielu atdevi. «Valsts izveidota finanšu attīstības institūcija ir galvenais priekšnoteikums, lai pensiju nauda varētu nonākt ekonomikā un nest atdevi tās īpašniekiem - nākotnes pensionāriem,» pārliecināts H. Švarcs.
Idejas autors, Latvijas attīstībai valdes loceklis Juris Pūce uzsver, ka, viņaprāt, šādu investīciju projektu ir gana, jo ne visi uzņēmēji var saņemt aizdevumu bankā. «Kapitāla nepietiekamība ir liela problēma mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Saņemt divu miljonu eiro kredītu uz pieciem gadiem rūpniecības celtniecībai ir teju neiespējami. Tas būtu iespējams, piesaistot pensiju fondu līdzekļus, caur valsts izveidotu finanšu attīstības institūciju.»
Nevar riskēt
Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis iestājas par ieguldījumu dažādošanu arī ģeogrāfiskajā ziņā un uzskata, ka Latvijā nevajadzētu ieguldīt vairāk par 50% līdzekļu. Viņš norāda, ka šiem ieguldījumiem nav jābūt kredītu veidā pieejamiem Latvijas uzņēmumiem, bet tos varētu ieguldīt caur īpaši izveidotu industrializācijas fondu, kurā būtu gan privātā, gan valsts nauda. «Latvijas ekonomikai kapacitāte absorbēt šādus līdzekļus noteikti ir, aptuveni 100 miljonus gadā mēs «apēst» varam.»
DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš norāda: «Attīstības veicināšanai jau tiek īstenoti dažādi finansējuma pieejamības veicināšanas pasākumi, piemēram, riska kapitāla fondi. Šī nauda lielā mērā ir «domāta» zaudēšanai, tomēr tiek ieguldīta, jo kopējā ietekme uz labklājību ir pozitīva. Taču vai šādi rīkosimies ar pensiju naudu? Ja kāda veida finansējumu, kas uzņēmumiem varētu noderēt, finanšu tirgi tomēr nenodrošina, acīmredzot tur ir pārāk lieli riski. Pensiju nauda nav domāta tirgus kļūdu novēršanai,» pārliecināts P. Strautiņš.
Izstrādāti grozījumi
Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece norāda, ka viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem ir brīva kapitāla kustība, līdz ar to nevar likumdošanā noteikt, ka visi līdzekļi vai kāds konkrēts procents ir jāiegulda tieši Latvijā. Pašlaik par pensiju fondu ieguldīšanu izlemj to pārvaldītāji, kuriem valsts ir noteikusi konkrētus limitus, cik līdzekļu drīkst ieguldīt katrā konkrētajā ieguldījumu plānā. J. Muižniece gan norāda, ka pašlaik Saeimā ir iesniegti grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā, kas paredz paplašināt investēšanas iespējas Latvijas finanšu tirgū, tai skaitā palielinot īpatsvaru ieguldījumiem vienā fondā. Tāpat grozījumi paredz palielināt ieguldījumu īpatsvaru riska kapitālā un sniedz plašākas iespējas ieguldījumiem biržā netirgotās kapitālsabiedrībās.