Ar vīru nedzīvojam kopā jau daudzus gadus, tomēr attiecības ar viņa mammu turpinās. Sākumā šķita, ka tas vairāk notiek mazbērnu dēļ, tomēr ar laiku atskārtu, ka attiecības ir arī mums pašām. Tās nav ļoti ciešas - klātienē tiekamies gadā četras piecas reizes, biežāk sazvanāmies un viena otrai dažkārt šo to nosūtām. «Vakar tumsā gāju sasegt tomātus. Ieskrēju dadžu krūmā kā dziedonis ērkšķu krūmā,» teikts kartītē, ko Jāņa mamma reiz man atsūtīja.
Tiekoties attiecības nav temats, ko cilājam, biežāk runājam par puķēm - tās mūs abas interesē, par laiku, par to, kā kas paaudzis. Taču tēmām nemaz nav tik liela nozīme. Allaž esmu izjutusi, ka Jāņa mamma patiesi rūpējas un interesējas par manu ikdienu, darbiem, iecerēm. Nekad neesmu kritizēta, gluži pretēji, esmu saņēmusi atbalstu un atzinību. Atliek ieminēties, ka braucu komandējumos no tā datuma līdz tam. Ja, atbraucot, nepiezvanu pirmā, tad pēc dažām dienām zvana Jāņa mamma. «Nu, kā? Laimīgi mājās?»
Attiecību pagrieziena punkts bija brīdis, kad pajuka mana un Jāņa kopdzīve. Pārsteidzoši, bet tieši es saņēmu atbalstu, sapratni, palīdzību. Šķiet, ne tik daudz no svara bija fiziska parūpēšanās, kā sajūta par garīgu īkšķa turēšanu - «tev izdosies, tu izķepurosies!» Domāju, kaut ko esmu darījusi arī es: rūgtumos un grūtumos neesmu vainojusi savu vīramāti - nedz domās, nedz jūtās. Kādā reizē Jāņa mamma teica, ka jūtoties vainīga par notikušo. Atbildēju, ka, manuprāt, esam pieauguši cilvēki un ka viņa nav atbildīga par to, ko viņas dēls dara vai nedara. Mūsu dzīves ir stipri atšķirīgas - es dzīvoju Pierīgā, mans darbs ir saistīts ar diezgan biežiem komandējumiem. Jāņa mamma jau daudzus gadus ir pensijā, viņas fiziskā telpa ir māja, bites, lauku darbi. Bet viņa nemēģina mani pielikt pēc sava mēra. Nezinu, kā viņai tas izdodas. Šķiet, mums attālums ļauj skatīties lielākās līnijās, un nav ikdienas sīkumu, kas šo bildi sadrumstalotu.