«Pēc smadzeņu uzbūves, pēc tā, kā strādā neironi, mēs tomēr esam ļoti atšķirīgi,» iemeslus meklē geštaltterapeite Solvita Vektere. «Līdz šim domājām, ka vīriešiem vadošā ir smadzeņu puslode, kas nosaka loģisko domāšanu, turpretim jaunākie psiholoģiskie pētījumi ir pierādījuši, ka ir otrādi. Vīrieši ir daudz jūtīgāki, emocionālāki, daudz smagāk pārdzīvo neveiksmes.» Vīrieši vienmēr bijuši vērsti uz to, ka viņiem vajag kaut ko nomedīt, atnest mājās: vajag paredzamu termiņu un noteiktu atrisinājumu. Sievietes savukārt jau gēnos nes līdzi bezgalīgu pacietību - nedramatizēt situāciju, mierīgi gaidīt, kamēr šo medījumu atnes vai arī neatnes, bet apstākļi kļūst labvēlīgāki.
Mūsu sabiedrībā turklāt ir cieši iesakņojies modelis, kur vīrietis ir galvenais maizes pelnītājs. Ja tā nav, vīrietis zaudē pašcieņu, nezina, ko iesākt. «Sieviete parasti nedzīvo tikai sev, viņa spēj saņemties vismaz bērnu dēļ. Vīrietim tas tā nav, viņam spēcīgāks ir ego,» uzsver sociālantropologs Roberts Ķīlis. Latvijas sociālajā vidē ir arī maz paraugu, no kuriem zēni varētu mācīties pieaugušo vīriešu lomu, piebilst viņa kolēģis Klāvs Sedlenieks. Gan bērnudārzā, gan skolā viņiem apkārt pārsvarā ir sievietes. Zēniem tiek mācīts, ka viņu galvenais pienākums ir nopelnīt naudu, bet meitenēm jārūpējas par bērniem, jāmācās mazgāt, tīrīt. «Puikām nav no kā mācīties, kā jāuzvedas pieaugušam vīrietim, ja ģimenē tēva vispār nav vai arī viņš atnāk no darba, noveļas pie televizora un uzliek kājas uz galda.»
Vidusskolas posmā meitenes mācās čaklāk nekā zēni, cenšas tikt uz pilsētu, savukārt puiši bieži vien paliek laukos, kur viņiem nav darba, novērojusi Rēzeknes novada Dricānu vidusskolas direktore un divu dēlu māmiņa Sarmīte Mežule. «Puiši ir konservatīvāki, pabikstāmi no malas, meitenes vairāk urķējas pašas, viņām ir savs iekšējais dzinējspēks.
«Kāpēc sievietes ir stiprākas? Viņām nav kauns atzīties savā vājumā, bet vīriešiem mēs pašas tradicionāli to neļaujam,» izsaucas Ciblas vidusskolas direktore Marija Kārkla. «Sievietes lepni pastumj vīrieti nost un cīnās pašas, kaut gan īstenībā - tikai kopā ar viņu spēj būt laimīgas.»
Krīzes izraisītā depresija lielā mērā ir psiholoģisks fenomens. Būtu jādomā par valsts apmaksātu psiholoģisku palīdzību cilvēkiem, kuri ir šādā situācijā, sarunu noslēdz R. Ķīlis. Pieredzē varētu dalīties cilvēki, kuri ir spējuši atrast izeju, piemēram, pēc ilgstoša bezdarba atraduši darbu. Viņi varētu iedrošināt citus nenolaist rokas - šāda prakse ir izplatīta daudzās valstīs.