«Isolation is not good to me (nav labi, ka esmu viens - angļu val.),» viņš izdveš un ieskatās e-pastā, čata istabā vai kādā citā tīmekļa vietnē, kur nemeklē neko. Un viņu atrod! Ak! Tā ir viņa, kas ienes krāsas, smaržas un dzīvīgumu viņa pelēkajā eksistencē!
Apmēram tā sākas pēdējā laikā lasītie romāni par virtuālajām attiecībām. Solitude. Vientulība. Mūsdienu lāsts. Visa pasaule ir peles klikšķa attālumā un vienlaikus - nejēdzīgi, neiedomājami tālu. Pie datoriem pašieslodzījušies nūģi tomēr mēdz atcerēties arī laikus, kad datoru vēl nebija, kad jūtas, lai kādas tās būtu, tika izdzīvotas realitātē. Un šīs atmiņas mudina tīklā sāktās attiecības turpināt parastajā, no senčiem mantotajā veidā. Īstajā dzīvē, tajā, kur ir iespējami pieskārieni. Skatieni. Sekss, galu galā.
Sievietes un vīrieši
Lai nu no kurienes mēs - vīrieši un sievietes - nāktu, taču pēdējos simts gados (paldies Freidam, Jungam un citiem mazākzināmiem smadzeņu čakarētājiem) esam nonākuši pie tā, ka vismaz vēlamies izzināt viens otru. Esam atskārtuši, ka «brīvība ir tikai vēl viens vārds, lai apzīmētu to, ka vairs nav atlicis nekas, ko zaudēt», kā pirms gadiem četrdesmit atzīmēja Dženisa Džoplina, un steidzamies iegūt, pieradināt, pierast un mīlēt. Iespējams, esam pat pārstājuši kaunēties par to, ka vēlamies būt mīlēti. Un internets ir lieliska vieta, kurā izpaust šīs un citas vēlmes, neredzot partnera seju un nebīstoties no atraidījuma (ak jā, mēs taču esam arī bailuļi!). Pārsteidzoši, ka lielākoties romānus par virtuālajiem sakariem saraksta vīrieši - tas pats Glatauers, mūsu Rokpelnis un nu Irēnas Birzvalkas latviskojumā Januša Leons Višņevskis, kura Vientulība tīmeklī tikko iznākusi apgādā Zvaigzne ABC. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka šie vīrieši nebaidās būt «kā sievietes» - just, vēlēties, raudāt un atklāti runāt par savām vēlmēm, galu galā. Viņi ir dzīvi cilvēki, nevis varoņi. Pat ne liriskie varoņi. Cilvēki. Vīrieši. Vīrišķīgi un maigi. Vientulības stadionos, vientulības ringos, kur vingrina domas un jūtas gadījumam, ja nu kāda nejauši ienāktu viņu dzīvē uz palikšanu. Un pieļaus viņu ienākšanu. Zinātnieks Jakubs un... sieviete, jauna, skaista, kaislīga, precējusies un vientuļa. Bez vārda. Viņa. Vārds nav svarīgs, svarīgas ir sajūtas, kuras divi vientuļnieki dāvā viens otram. Arī bez vārda šī būtne ir sievietības esence, neaprēķināma un mīlama, vajadzīga un vēlama otrai vientuļai būtnei.
Visu sieviešu sieviete
Remarks, kas radīja brīnumjaukus rezignētus vīrieškārtas mīlniekus un stāstīja skaistus skumjus mīlasstāstus, sievietes beigu beigās nogalināja. Aiz bezspēka - jo savaldzināt sievieti, protams, ir vienkārši, bet neiespējami ir viņu valdzināt, mīlēt un lolot ilgstoši. Vīrieši apjūk un prāto, kā atrisināt šo bezgalsvarīgo dilemmu. Arī rakstnieki. Vienkāršākais ir beigt tikpat izsmeļoši kā brīnumpasakas - viņi apprecējās un dzīvoja ilgi un laimīgi... Sarežģītāk ir izdomāt, kāpēc sievietei ir jāaiziet, turklāt jāaiziet tā smalki, liktenīgi, nenovēršami, un tai jābūt Likteņa - slikteņa vai vismaz viņas pašas izvēlei. Arī Višņevskis krīt šai grēkā un, nevarēdams izdomāt, kā viņa radītie mīlētāji, nesagraujot viens otra ierasto ikdienu, varētu palikt kopā, izmēģina dažādus variantus - «gandrīz» katastrofu, gandrīz nāvi un pavisam īstu šķiršanos. «Atrodi mani! Kā biji atradusi pirms gada. Lūdzu, atrodi mani. Glāb!» raksta vīrietis. Un sāpes ir tik skaidri jūtamas, ka nelīdz pat dusmas par moderno pasivitāti un ļaušanu izlemt dāmai. Viņi paliek kā vaļējas brūces viens otra miesā. Stigmas, ko rada mīlestība. Kaut arī virtuāla.