teātra un kino režisors
Spekulēšana ar nacionālām idejām ir novecojusi klišeja, kura radās pēc Pirmā pasaules kara, kad Eiropā strauji veidojās nacionālās valstis un ko patlaban tik daudzveidīgā, pretrunīgā un multikulturālā brīvā pasaulē izmanto politikāņi, lai izsistu sev politisko kapitālu, jo tauta jau viegli «pavelkas» uz patriotisma un pozitīvisma saukļiem. Bet mūsu valsts kultūra ir daudz plašāka par mūsu vēstures izpratni. Ja «nacionālā pasūtījuma» vārdā rodas Latvijas vēsturi zaimojoši, vēsturi kropļojoši mākslas darbi, vienalga, vai tās ir komercfilmas par Rīgas sargiem vai izrādes par īstajiem Latvijas patriotiem, kas nu «sitīs tos utainos», un vēl beigās tiek paziņots, ka tā visa taču ir tikai spēle, vai arī, ja valsts atbalsta acīmredzami komerciāliem mērķiem paredzētus «kultūras projektus», tad tā pati diskreditē t. s. nacionālā pasūtījuma jēgu. Īsts nacionālais pasūtījums būtu, piemēram, milzīgas naudas investīcijas simts talantīgu jauniešu izglītošanā pasaulē labākajās kultūras augstskolās, nevis īstermiņa merkantilu, vienalga - politisku vai komerciālu - mērķu apmierināšana. Ir nožēlojami, ka mēs neesam tikuši vaļā no PSRS domāšanas - taisīt kārtējās partijiskās nostādnes, kas ir «laba» un kas - «slikta», pareizā vai nepareizā kultūra un māksla.
Ojārs Rubenis
Nacionālā teātra direktors
Kā praktiķim - kultūras iestādes vadītājam - man nacionālais pasūtījums nozīmē ļoti konkrētu lietu -papildu naudu teātru attīstības procesiem. Ja valsts dod šos papildu līdzekļus, lai iestudētu nacionālo dramaturģiju vai latviešu klasiku, vai izrādes par Latvijas vēsturei aktuālām tēmām - ļoti labi. Tad man nebūtu jādomā par to, vai zālē būs pietiekami izpirktu biļešu, jo nav noslēpums, ka «uz Raini» skatītāji neraujas, lai ar cik patriotiskiem lozungiem es to reklamētu. Šāda iezīmēta mērķprogramma latviešu literatūras nokļūšanai uz teātru skatuvēm vislabāk varētu iederēties KKF konkursos, kuros teātra jomas eksperti neatkarīgi lemtu par finanšu sadalījumu, jo valsts nedrīkstētu iejaukties idejiskajās lietās. Bet tikai ar noteikumu - ja tā ir papildu nauda, jo Latvijā visi teātri patlaban cīnās ar galu savilkšanu.
Dž. Dž. Džilindžers
Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs
Pirmā asociācija, dzirdot par nacionālo pasūtījumu, man ir - goszakaz (valsts pasūtījums - PSRS laiku termins - N. N.). Valstij būtu skaidri jāformulē šāda pasūtījuma mērķis un vajadzība, lai būtu godīgi spēles noteikumi. Piemēram, teātrim kā valsts subsidētai kultūras iestādei, protams, ir jāstimulē nacionālās dramaturģijas procesi. Bet tagad mums iestudēt latviešu autoru iznāk riskantāk un dārgāk, nekā «nopirkt» vienu ārzemju autora populāru gabalu. Ja valsts segtu autortiesību procentus, kuri pašmāju literātiem ir lielāki par ārzemniekiem, ja samaksātu honorāru dramaturgam, - lūk, tie būtu ļoti reāli bonusi, kas ir izdevīgi gan autoram, gan teātrim. Un gala rezultātā - sabiedrībai. Bet valstij un politiķiem iejaukties un diktēt autoram vai režisoram pasaules uzskatu, māksliniecisko izteiksmi - tā jau ir cenzūra un skarba ideoloģijas masēšana, tad šādai «nacionālā pasūtījuma» idejai jebkurš režisors pateiks čau.
Andris Kolbergs
rakstnieks
Ideja jau it kā nav slikta - kādam šādi būtu sagādāts darbiņš. Es pats gan nekad neesmu pildījis pasūtījumus, jo uzskatu, ka mākslas darbam, līdzīgi kā kokam mežā, ir jāizaug pašam. Bet ideoloģiski dot kaut kādu uzdevumu - manuprāt, tas nav pareizais ceļš. Iespējams, žanrs, kurā es strādāju, nav tas pateicīgākais šādiem pasūtījumiem, tāpēc man no tā, par laimi, ir izdevies izvairīties. Par literatūras nozari runājot, man šķiet, būtu svētīgi nogādāt pie lasītājiem jau esošo latviešu literatūru, adekvāti finansējot bibliotēkas visā valstī. Lai mūsu rakstnieki nonāk pie saviem lasītājiem.
Māris Bērziņš
rakstnieks
Savulaik pēc Latvijas valsts mežu pasūtījuma sarakstīju piedzīvojumu grāmatu bērniem par mežu piesārņošanas problēmām. Toreiz zvaigznes sakrita pozitīvi - piedāvātā tēma man pašam šķita ļoti svarīga, norādījumu «no augšas» nebija, rakstīju ar lielu brīvības sajūtu un prieku. Nacionālā pasūtījuma gadījumā vajadzētu noteikt tikai tematiskās pamatnostādnes, atsevišķos gadījumos varbūt arī žanru. Šāds minimālisms nosacījumos palīdzētu izvairīties no nevēlamām blaknēm - amatnieciski nevainojamiem, pasūtījuma noteikumus formāli pildošiem, taču bez autora iekšēja aicinājuma un pārliecības tapušiem darbiem. Svarīgi, lai autors visupirms radītu «personisko pasūtījums sev» un tikai tad ķertos pie valsts pasūtījuma pildīšanas. Nacionālais pasūtījums var eksistēt kā viens no literārā procesa stimulēšanas un valstiskā atbalsta veidiem, taču nedrīkstētu pieļaut, ka ar tā palīdzību tiek radīta partijiska propaganda, ar mērķi skalot tautai smadzenes.