Poļinai ir trīs gadus veca meitiņa Elīna. Dienas rit saspringti, un brīvā laika tikpat kā nav. Viņa pat neatceras, kad vakarā būtu skatījusies kādu televīzijas programmu. Poļinas draugi vēstulē _Latvijas lepnumam_ raksta, ka jau vairāk nekā divus gadus viņa pēc pašas iniciatīvas cenšas padarīt gaišāku bez vecāku apgādības palikušo un bērnunamos nokļuvušo bērnu dzīvi.
Pozitīvi lādēti brīvprātīgie
Poļina raitā latviešu valodā stāsta, ka jau pirms meitiņas Elīnas piedzimšanas kādā portālā ieraudzījusi informāciju par ziedojumu vākšanu bērniem un tūlīt iesaistījusies akcijā. Taču portālā šādas akcijas notiek reizi gadā. Pēc Poļinas domām, grūtdieņiem jāpalīdz visu laiku, un viņa nolēmusi, ka labdarībā arī pati varētu kaut ko darīt. Viņa ar draugiem un domubiedriem devās uz bērnunamiem Teikā un Pļavniekos. Viņa uzsver, ka viena pati neko nevarētu izdarīt, jo palīdzību sniedz tikai ar pašu savāktajiem līdzekļiem. Bērnunamos dzimšanas dienu svinības, kopīgas rotaļas, tējas pēcpusdienas un garum garās sarunas papildina dažādas interesantas izklaides. Piemēram, visi kopā brauca uz kādu zemnieku saimniecību skatīties, kā dzīvo kaziņas. Citā reizē pie bērniem ieradās dažādi pasaku varoņi. Poļina ir Intelektuālā lietpratēju kluba valdes locekle, un kluba biedri labprāt atsaucas Poļinas aicinājumam. Pamazām veidojās pieredze un apziņa, ka Rīgas bērnunamos stāvoklis ir samērā labs, jo galvaspilsētā sponsori ir devīgāki, līdzekļus piešķir pašvaldības, nāk individuālie ziedotāji. Reģionos ar naudu ir grūtāk, trūkst ne tikai rotaļlietu, bet paša elementārākā. Tagad Poļinu un viņas draugus gaida bērnunamos Annele Bauskas rajonā, attālajā Alūksnes rajona bērnu sociālās aprūpes centrā Gaujiena un ģimenes atbalsta centrā Lejasstrazdi. Tā vadītāja Helēna Eglīte saka: «Poļina ar draugiem mums uzkrita kā sniegs uz galvas. Tādi ciemiņi - jauni un atraktīvi - ļoti patīk mūsu bērniem, bet darbiniekiem dod enerģiju, kad reizēm nolaižas spārniņi.»
Pēc Poļinas novērojumiem, dzīve bērnunamos ļoti atkarīga no vadītāja. Viņa ir sajūsmā: «Lejasstrazdu vadītāja Helēna Eglīte dara visu, lai bērnus nodarbinātu radoši un viņi nesēdētu tikai četrās sienās. Līnijdejas un tautiskās dejas, kokgriešana un zīmēšana, keramikas un datorupulciņi, piedalīšanās dažādos starptautiskos festivālos modina bērnos pašapziņu un raisa talantus.» Poļina ar draugiem gādāja Lejasstrazdiem gan drēbes un kancelejas preces, gan rakstāmpapīru un rotaļlietas. Taču, pēc Poļinas domām, attālākajos bērnu aprūpes centros lauku rajonos trūkst paša elementārākā: «Gaujienas bērnunamā trūka, piemēram, parastas slotas. Aizvedām tās un sagādājām arī virtuves iekārtu.»
Lai prieks garāks
Eiropas Hitu radio, kur strādā Poļina, un tās vadītājs Uģis Polis jau ilgus gadus atbalsta žēlsirdības misiju Dzīvības ēdiens. Kad Poļina pagājušā gada nogalē ierosināja savā darbavietā izsludināt labdarības akciju, aicinot klausītājus ziedot bērnunamiem mantas, apģērbu, apavus un citas nepieciešamas lietas, U.Polis ar prieku piekrita. Klausītāju atsaucība bija liela. Poļina atceras: «Braukājām pa skolām un vedām uz radio jauniešu ziedoto. Pusi mantu Ziemassvētkos aizvedām uz bērnunamiem Latgalē, otru pusi izdalījām pāris mēnešu vēlāk, lai prieks ir garāks.»
U.Polis raksturo Poļinu: «Viņai ir izteiktas līdera un menedžera dotības, un viņa tās izmanto, lai palīdzētu cilvēkiem. Poļinas centieni ir patiesi un nesavtīgi, un viņa spēj aizraut cilvēkus.»
Apciemojot bērnunamus, Poļina ar draugiem secināja, ka paēduši ir visi, bet bērniem tālākajos reģionos dzīve ir vienmuļa, pietrūkst prieka, nav gandrīz nekādu izklaides iespēju. Bērni daudz dzirdējuši, bet nezina, kas ir Makdonalds, kā izskatās cirkā, ko cilvēki dara teātrī. Izmantojot Eiropas Hitu radio sadarbības partneru palīdzību, bērnus aizveda uz cirku, uz Makdonaldu, uz Leļļu teātri.
Poļina uzsver, ka viņai grūtākais ir nevis veicamais darbs, bet pasākumu emocionālā puse: «Esmu ļoti jūtīga, to zina gan mani vecāki, gan draugi. Es, protams, necenšos analizēt konkrētas situācijas. Tad gan var sajukt prātā, apzinoties, cik bērni, palikuši bez vecāku mīlestības un ģimenes siltuma, ir apdalīti. Reiz pēc bērnunama apmeklējuma sēdēju mašīnā un raudāju. Protams, izliekoties nemanām grūtdieņus, dzīvot būtu vieglāk un komfortablāk, bet man tas nav pieņemams. Uzskatu, ka labdarība bez atlīdzības un nosacījumiem ir veselīga un nepieciešama katram. Tā attīra dvēseli no sārņiem.»
Ceļabiedros arī meitiņa
Poļina priecājas, ka braucienos uz bērnunamiem tagad jau var ņemt līdzi arī meitiņu Elīnu: «Meitiņa nav greizsirdīga. Es viņai izskaidroju, ka dažiem bērniem dzīvē klājas labāk, citiem ne tik labi. Zināt no kā es baidos? Ka Elīna kādā braucienā man palūgs paņemt uz mājām kādu puisēnu vai meitenīti.»
Taču Poļina šim solim ir gatava. Viņa jau ieguvusi viesģimenes statusu. Tas nozīmē - bijusi uz pārrunām ar dažādiem speciālistiem, apmeklējusi psihologa konsultācijas, nokārtojusi dokumentus un tagad brīvdienās vai atvaļinājuma laikā var paņemt pie sevis kādu mazuli no bērnunama vai kaut kur kopā ar viņu aizbraukt. Poļina saka: «Neesmu Māte Terēza, es nevaru paņemt jebkuru bērnu, bet, ja kāds mazulis mani īpaši uzrunās, tad es šo iespēju izmantošu.»