Savulaik strādājot bankā, bija būtiski mērīt un klasificēt notiekošo dažādās nozarēs, lai saprastu, kādi ir riski un attiecīgi - kam drīkst aizdot naudu, pret ko jāattiecas piesardzīgāk. Bija jāveido risku sistēmas. Es šo lietu uzņēmos un sapratu, ka datu vizualizācija ir ļoti svarīgs rīks - runājot par kādu informāciju, situācijas izklāsts aizņem daudz mazāku laiku, stipri mazāka iespējamība arī dažādām interpretācijām.
Parāda bildi, un viss skaidrs? Bet arī skaitļi taču var būt mānīgi - daudzkārt esam bijuši liecinieki dažādu ekspertu priecīgiem vērtējumiem, ka, piemēram, aug apgrozījums mazumtirdzniecībā, kaut ļoti iespējams, ka tas rāda labklājības pieaugumu tikai kādā desmitajā daļā sabiedrības, kamēr pārējie slīgst vēl lielākā nabadzībā.
Jā, tādus piemērus var minēt ļoti daudz. Teiksim, ja skatāmies Eurostat datus, var šķist dīvaini, ka Luksemburgā straujāk nekā citiem pieaug tirdzniecības apgrozījums. Skaidrojums droši vien ir diezgan vienkāršs - tur ir daudz caurbraucēju, kas redz, ka cenas ir zemas, un labprāt iepērkas. Vai tik viņi nebija kā vieni no līderiem pasaulē arī pēc alkohola patēriņa, un arī tas ir tikai tāpēc, ka attiecīgajā teritorijā ir izdevīgākas cenas, kā dēļ turp brauc kaimiņi un iepērkas. Tāpat piemērs ar emigrācijas statistiku, uz ko cilvēki Latvijā ļoti jūtīgi reaģē. Ja paskatāmies Eurostat datus par to, cik daudzi no Latvijas dzīvo Lielbritānijā, tur parādās 110 tūkstošu, turpretim Latvijā apkopotajos datos - 55 tūkstoši. Atšķirība uz pusi.
Kāpēc tā?
Katrām neprecizitātēm ir savs skaidrojums, sociālie tīkli tā atklāšanā ir ļoti noderīgi - es citreiz speciāli nerakstu pie grafika savus komentārus vai slēdzienus, jo zinu, ka kāds eksperts vai cilvēks, kurš situāciju zina tuvāk, piekomentēs, kas ir aiz katriem skaitļiem, tendencēm. Piemēram, par jau pieminēto emigrāciju - negribu neko sliktu teikt par mūsu dienestiem, viņi objektīvi nevar visus aizbraucējus uzskaitīt, jo cilvēki nereģistrē savu pārcelšanos, bet viņi drīzāk noreģistrējas jaunajā mītnes zemē, sākot strādāt vai tamlīdzīgi. Līdz ar to statistiķiem ir grūti ko pārmest, bet tie ir atkal dati, kas dod pamatu analīzei un diskusijām.
Pieredze, ka vieni dati var situāciju atklāt nepilnīgi, mudina izmantot dažādus to avotus un situāciju skatīt kopsakarībās.
Neapšaubāmi! Ar laiku un pieredzi sāc saprast, ka viens rādītājs saistīts ar kādu citu un kādas ir to kopsakarības. Kaut vai vērtējot dzimstības rādītāju šogad un pirmklasnieku skaitu pēc septiņiem gadiem. Rādītāju korelācijai jābūt 99%, bet dzīvē tā nav, un to redzam, salīdzinot bērnu skaitu, kas dzima pirms 10 gadiem, ar to, kas tagad iet skolā, - redzam, ka kādi 10% iztrūkst. Skaidrs, kur viņi ir, - iet skolās citās valstīs. Tāpēc ļoti svarīgi datus skatīt gan vēsturisko sakarību kontekstā, gan ņemot vērā starptautisko pieredzi, jo ir virkne problēmu, kas skar ne tikai mūs. Bet tad atkal redzam, ka no vieniem kaimiņiem cilvēki prom nebrauc, bet mums emigrācija ir. Tātad jāņem vērā arī kaut kāda valstu specifika.
Jāskata ienākumu atšķirības, valsts atbalsts ģimenēm un biznesa attīstībai, kas var dot darbavietas u. tml?
Jā.
Skatīju jūsu publicēto grafiku, kurā redzams, ka no Baltijas valstu galvaspilsētām Rīgas iedzīvotāju skaits samazinās visvairāk.
Atklāti sakot, pats biju ļoti pārsteigts, šos datus ieraugot. Man šķita - un arī medijos tiek uzturēts tāds stāsts -, ka Rīga ir tā, kas piesaista iedzīvotājus. Skaidrs, ka Pierīgā un Rīgas reģionā ir vislabākā infrastruktūra un biļete uz Rīgu ir alternatīva biļetei uz Dublinu. Un tomēr savā ziņā tas pārsteidz, ka Rīgā iedzīvotāju skaits tomēr krīt. Nekomentēšu politiku, bet būtu jāskatās, kāpēc Viļņā un Tallinā iedzīvotāju skaits aug - dzimstība ir virs mirstības, kamēr Rīgā ir otrādi.
Cilvēki no Rīgas pārceļas uz Ādažiem, Mārupi utt.
Piepilsētas ir visur. Bet, protams, visas atbildes uzreiz nevaram dabūt, ir kaut kādi jautājumi, kas jāpapēta tālāk. Bet mūsu īpatnība, ja skatās iedzīvotāju skaita izmaiņas, ir tā, ka mums ir tikai viena zona, kur cilvēku skaits pieaug un kur viņi imigrē, - tas ir ap Rīgu. Nevis Rīgā, bet ap Rīgu. Savukārt lietuviešiem un igauņiem tādi attīstības centri ir vairāki.
Šajā kontekstā gribētos saprast, vai ir kāds, kas strādā ar šādiem datiem, tos izmanto politikas veidošanā, lai, piemēram, uzlabotu demogrāfisko situāciju? Saprotu, ka bankās analītiķi to dara, bet vai arī pašvaldībās un valdībā?
Es domāju, ka ir, kas analizē. Saeimā ir Ilgtspējīgas attīstības komisija, valdībā - Pārresoru koordinācijas centrs. Tas tāds process, ko mēs, pilsoņi, varbūt ne pārāk redzam.
Datu publiskošana sociālajos tīklos ļoti labi parāda, kurus interesē šādi dati, kurus neinteresē. Ir, kas tos izplata tālāk saviem sekotājiem, pieraksta savus komentārus. Kādas tendences no tā redzamas?
Būtiskākā tendence, manuprāt, ir tāda, ka cilvēki ir atsaucīgāki tad, kad ir kaut kāda iepriecinoša informācija. Teiksim, kad paziņojam, ka Latvijā pēc 22 gadiem bijis dzimstības pieaugums, dzimstība pārsniedz mirstību. Tā ir tāda informācija, kas visiem dod emocionālu pacēlumu. Vai ziņa, ka mums ir vēsturiski augstākā graudu raža. Vai, ja aplūko Starptautiskā Valūtas fonda rādītājus, ka līdzīgi abām Baltijas valstīm esam augstākā pozīcijā pēc IKP uz iedzīvotāju par citām valstīm no bijušās PSRS. Vēl viens piemērs - mēs visi baidījāmies, ka attiecību ar Krieviju dēļ mums sabruks tūrisma nozare, bet redzam, ka tūrisms tomēr aug. Tādi fakti cilvēkos vairo nacionālo pašapziņu, iedvesmo, tāpēc arī tie raisa ļoti lielu rezonansi. Bet, jāsaka, rezonanse ir arī par negatīvām ziņām - par emigrāciju vai citreiz - ja ir kāds Baltijas valstu salīdzinājums. Piemēram, ja Eurostat publicē datus par IKP uz vienu iedzīvotāju valstu griezumā, jāņem vērā, ka Latvija ir tik dažāda - Rīga ir viens stāsts, Latgale, citi reģioni - pavisam cits.
Visu Romāna Meļņika interviju ar Jāni Hermani lasiet pirmdienas, 15.augusta, laikrakstā Diena!