Ik gadu savā konservēšanas kladē mamma rūpīgi pieraksta, cik litru gurķu samarinēts un cik burciņu ar ievārījumu salikts. Vienkārši pašas zināšanai. Konservējam tikai tik daudz, cik izaug dārzā. Ja ir gurķu gads, marinēto gurķu ir daudz. Ja ābeles liecas no ābolu smaguma, saspiestās sulas dzeram divas sezonas. Ja ogu maz, iztiekam. Vienīgais, ko nopērkam tirgū, ir mellenes un brūklenes, jo to lasīšanai nepietiek pacietības. Ja kādā gadā ogu ir ļoti daudz, zapti lejam trīslitru burkās, jo puslitra burciņu allaž pietrūkst. Pēcāk ziemā, kad mazās burkas patukšojušās, veram vaļā trīslitrenes, ievārījumu uzkarsējam, salejam burciņās un no jauna aizvākojam.
Esam kaislīgi pankūku cienītāji, tādēļ, lai apmierinātu katra gaumi, pankūku ēšanas reizēs veram vaļā dažādus ievārījumus. Tētis pankūkas neēd bez zemeņu zaptes, man un brāļiem pankūkas nav iedomājamas bez avenēm, bet mamma tām labprāt pieēd mellenes. Savukārt uz baltmaizes visgardākais ir brūkleņu un ābolu ievārījums, ko pagatavot ir pavisam vienkārši. Uz trim kilogramiem 'Antonovku' liek puslitru brūkleņu, pieber cukuru un savāra. Kopā ar baltmaizi tā garšo izcili, turklāt brūkleņu rūgtuma dēļ ievārījums labi der arī biskvīttortēm. Nevaru teikt, ka ģimenē esam izlepuši ēdāji, bet ievārījumiem, kas gatavoti no ērkšķogām, aličām, plūmēm vai upenēm, vienkārši šķaudām virsū. Gadiem ilgi mamma ziemai gatavoja upeņu ievārījumu - ar domu, ka upeņu dzēriens slimības gadījumā ir labākais sviedrējošais līdzeklis. Taču upenes ēdām nelabprāt, jo čabiņi vēl ilgi kūļājās pa muti. Nu jau vairākus gadus mamma atradusi veidu, kā ģimenei upenes iebarot. Tās viņa gluži tāpat kā jāņogas laiž caur tvaicētāju, iegūstot upeņu sīrupu. Tas no plauktiem pazūd pat ātrāk par pašām jāņogām, nemaz nesagaidot slimības reizi. Turklāt ar jāņogu un upeņu dzērieniem veldzējamies jau vasarā. Ziemai atstājam ābolu jeb jēpīšu sulu.