Vispirms - pati mūsu politiskā kultūra. Kāpēc cilvēki debašu vietā vismaz trīsreiz labprātāk skatās ekstrasensu šovu? Tikai un vienīgi tāpēc, ka nekādas lielās atšķirības jau nav. Abos gadījumos tā lielā mērā ir nākotnes zīlēšana un brīnumainu risinājumu solīšana samezglotās situācijās jeb pūšļošana. Ja arī ne vienmēr cilvēki politiķu vārdu plūdos spēj norādīt uz konkrētu manipulāciju ar viņu apziņu, tad tomēr jūt, ka tāda notiek, tāpēc uzreiz pievēršas tam, kur tas tiek darīts pēc visiem žanra noteikumiem un samērā eleganti. Nu un kas, ka blēņas? Toties saistošas, interesantas. Ļaudis grib vai nu ticamu, analītisku un maksimāli gatavu informāciju, vai arī izklaidi, tāpēc pašreizējo debašu formāta dēļ priekšroku dod pekstiņiem.
Principiālas grūtības debatēt izriet arī no mūsu nenobriedušās daudzpartiju sistēmas. Ja nenotiks vēl aptverošāka partiju konsolidēšanās, britu vai amerikāņu līmeņa debates mums neredzēt, jo izteikties taču jāļauj visiem. Pretnostatīt var divus viedokļus, bet vispārēja politiskā centriskuma apstākļos sešu un vairāk runātgribētāju situācijā var rasties vai nu juceklis, vai nekas.