Droši jūtos tikai tad, kad mugura ir pret sienu, – pirms sarunas izvēloties vietas pie galda, atklāj kinorežisore Dzintra Geka un paskaidro, ka čekisti viņas māti arestēja, no aizmugures uzliekot cimdotu roku uz pleca. Māte tad jau gaidīja Dzintru, varbūt kaut kas no mātes tā brīža sajūtām meitai ir ticis. Nu jau turpat 20 gadu Dzintru Geku pazīst vispirms kā izsūtīto Sibīrijas bērnu atmiņu kopēju, daudzu šai tēmai veltītu filmu un divu milzīgu sējumu Sibīrijas bērni veidotāju, regulāru ekspedīciju rīkotāju uz izsūtīto latviešu dzīves un atdusas vietām Sibīrijā. Taču viņas radošajā biogrāfijā ir arī daudz citu filmu. Pēdējās divas, Kurts Fridrihsons un Ilmārs Blumbergs, kuras pirmizrāde notika 4. maijā, veltītas māksliniekiem. Tiesa, arī viņu liktenī Sibīrijai ir liela nozīme, un Blumberga gadījumā tieši Sibīrija satuvināja mākslinieku un režisori, rezultātā tapa filma. Liktenis bija lēmis tai iemūžināt pēdējo posmu izcilā mākslinieka mūžā.
