Mēs esam stipri! Saruna ar Vairu Vīķi-Freibergu

Vairas Vīķes-Freibergas abās prezidentūrās ir arī kritizēti soļi, taču viņa nenoliedzami ir bijusi visspilgtākā un iedvesmojošākā atjaunotās Latvijas Valsts prezidente, kurai nebija jābaidās, ka viņa vairs neatradīs vārdus, ko tautai teikt, ja vējš pēkšņi izraus lapiņu no rokām vai brilles būs aizmirsušās. Neaizmirstama ir viņas saviļņojošā uzruna Dziesmu svētku noslēgumā Mežaparka estrādē 2001. gada 29. jūlijā, tikai to intelektuāļu nepieņemta, kas lieliski prot jebko dekonstruēt un pēc tam vairs neprot salikt kopā. Tagad šāda uzruna jāsaka daudz retinātākai un attālinātākai publikai. Vai koronavīrusa pandēmijas izraisītā krīze ir salīdzināma ar citām dramatiskām situācijām, kādu Vairas Vīķes-Freibergas dzīvē nav trūcis?

Kā pašizolēšanās nepieciešamība ir mainījusi jūsu ikdienu?

Ja godīgi, man ļoti par labu nācis ir tas, ka vairāki starptautiskie pasākumi, uz kuriem man būtu bijis jādodas garos lidojumos ar savienojumiem, kas man ir fiziski apgrūtinoši, ir tikuši atsaukti vai pārcelti. Līdz ar to man vairāki tādi lidojumi ir atkrituši, par ko jūtos ļoti atvieglota. Bet citādi...

Parasti šeit, laukos, kur patlaban esam, ir vismaz iespēja atpūsties no pārvietošanās, ceļošanas, iepakošanās un izpakošanās. Toties šeit turpinās rakstu darbi, rediģēšana, rakstveida un mutvārdu intervijas, un, protams, mans hobijs – telpaugu kopšana. Tas reizē ir mans darbs, bet arī prieks – skatīties, kā sēklas dīgst, kā bumbuļi dzen asnus. Man ir laimējies ar spraudeņiem no divām lapu begonijām, kas man bija vareni padevušās – Begonia heraclifolia. Manā ziemas dārzā, pateicoties siltajai ziemai, tām acīmredzot bija patikusi temperatūra – tās ir uzziedējušas neparastiem ziediem. Miniatūriem, sīkiem, bet kuplos čemuros, ļoti dekoratīvos. Pirmoreiz mūžā kaut ko tādu piedzīvoju.

Arī lauku priekus te varam baudīt, pastaigājamies pa meža ceļiem. Tātad personīgi mēs nejūtamies, it kā mums būtu pāri darīts, tieši otrādi! Tas, ka nav nekur jāceļo, ir liels atvieglojums.

Kā šogad svinēsiet Lieldienas?

Ģimenes lokā, kā parasti, te, laukos. Mans mazdēls, otrklasnieks, jau ir tiktāl nonācis, ka tagad viņš tiek pielikts pie olu krāsošanas mātes uzraudzībā. Lieldienas rītā mēs brokastīs ar tām olām sitamies. Kad mūsu bērni bija mazi, braucām pie vecākiem vasarnīcā, tur bija dārzā paslēptas olas, un bērniem bija jāiet meklēt. Tad dažreiz bija asaras, ja vecākais atrada vairāk olu nekā jaunākā.

Lieldienās jau no Lielās piektdienas klausāmies reliģisko mūziku, Lieldienu svētdienā, lai gan abi esam luterāņi, noklausāmies pāvesta runu.

Vai koronavīrusa pandēmijas izraisītā krīze ir salīdzināma ar tām citām krīzēm un eksistenciālajām situācijām, ko savā mūžā esat pieredzējusi?

Redziet, mani personīgi šī krīze neskar tādā nozīmē, ka man kā pensionārei nav jābaidās par to, vai pazaudēšu darbu un algu. Man ir darba izpeļņa gan no gadiem universitātē, gan kā prezidentei, un ceru, ka pensionāri turpinās saņemt savas pensijas. Bet es, protams, ļoti raizējos par savu bērnu un mazbērnu paaudzi, par to, kas notiek valstī un pasaulē.

Vēl vakar biju interneta kopsēdē ar Eiropas Ārpolitikas institūtu, kas sāk jaunu programmu. Bijām sešdesmit dalībnieku, noklausījāmies ziņojumu un tad debatējām; esmu arī UNESCO starptautiskajā grupā, kurai jāgatavo ziņojums par nākotnes izglītību, tās prasībām un īpatnībām. Ļoti baidos, ka pasaules līmenī iespaids uz ekonomiku būs ārkārtīgi smags. Mēs vēl nezinām, bet ceram, ka šai pandēmijai, līdzīgi gripas epidēmijām, būtu jābeidzas, redzam, ka vairākās zemēs infekcijas aktīvās izplatīšanās līkne ir sasniegusi asimptotu un iet uz leju, jaunu saslimušo skaits sāk kristies. Tas vieš cerības. Tomēr daudzās zemēs līkne vēl tikai iet uz augšu, starptautiskie ceļojumi nenotiek, lidsabiedrības bankrotē, desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku paliek bez darba. Tas viss atstās smagas sekas katras valsts ekonomikā, starptautiskajā ekonomikā, un – kas ir visbiedējošākais – tas varētu atstāt iespaidu uz spēku samēriem pasaulē.

Jūs esat pieredzējusi karu. Vai pašreizējo koronavīrusa pandēmijas izraisīto situāciju var kaut kādā veidā ar to salīdzināt?

Var salīdzināt tādā ziņā, ka situācija, kurā jūs nezināt, kas tālāk notiks, ir absolūti precīzi tas pats, kas karā. Tad cilvēki šo situāciju saprot un pieņem, jo nav jau izvēles. Tas tiek pieņemts, sakot: šie ir apstākļi, kas ir ārpus manas kontroles, es tikmēr daru savu daļu. Piemēram, kara laikā, kad skan gaisa trauksmes signāls, tu skrien uz patversmi, tur tu gaidi nākamo sirēnas signālu, kas ziņos, ka tu drīksti no patversmes nākt ārā. Tu klausi tam, ko tev saka, jo tas ir tavās interesēs. Tā arī mums tagad šī piespiedu pašizolācija ir saprotama tādā nozīmē, ka, jo efektīvāk mēs sekosim norādījumiem, jo drīzāk varam cerēt, ka infekcijas izplatīšanās aktīvajai fāzei pienāks gals. Tad tu no dienas uz dienu vienkārši dari, kas darāms, un pielāgojies apstākļiem.

Ticiet man, arī kara laikā cilvēki priecājās un svinēja dzimšanas dienas! Tagad tas jādara, tā sakot, šaurā lokā, sazinoties pa skaipu un citādos veidos. Nedrīkstam aizmirst, ka dzīve turpinās. Šajā posmā, es teiktu, katram ir sniegta izdevība kaut vai sakārtot savu māju, ko ikdienas steigā bieži vien vienkārši nav bijis laika paveikt. Es tagad ar jums runāju un skatos, ka nākamais solis man būs noslaucīt palodzi, jo redzu, ka tur ir pāris beigtu mušu... Var iztīrīt skapjus, labāk sakārtot grāmatas plauktos – atzīšos, man tās dažos plauktos par daudz haotiski saliktas. Ir daudz kā lietderīga, ko var darīt, lai cik nenozīmīgs tas šķistu Visuma perspektīvā, un just gandarījumu, kad esi to paveicis.

Kas attiecas uz neziņu, vai 1962. gada oktobrī Kubas krīzes laikā, kad pasaule balansēja uz kodolkara robežas, jūs tādu jutāt?

Īstenībā ne. Tas bija kaut kas ļoti teorētisks. Vienkārši negribējās ticēt, ka abu pušu valsts vadītāji būtu tik dumji un nesaprastu, ka jebkura intervence ar kodolieročiem arī viņus pašus pakļaus radiācijai. Toreiz es neticēju, ka tas var notikt.

Šobrīd mums visapkārt attīstās notikumi, kam nevar neticēt. Taču cilvēki ir izdzīvojuši visdrausmīgākajos apstākļos. Patlaban lasu Džona Grišama romānu, kura varonis, Otrā pasaules kara veterāns, izdara citu acīs galīgi nesaprotamu rīcību. Viņš ir pārdzīvojis japāņu gūstu, kad Filipīnās tika saņemti gūstā 70 tūkstoši amerikāņu karavīru. Tur ir aprakstīts, cik šaušalīgi, neiedomājami cietsirdīgi japāņi ar viņiem apgājās. Tai skaitā viņus dzina bez ēšanas un dzeršanas karstā laikā cauri džungļiem – ej, kamēr krīti. Daudzi gāja bojā, bet tie, kas izdzīvoja, izdzīvoja tāpēc, ka viņi koncentrējās uz katru nākamo soli. Ekstrēmās situācijās cilvēki vienkārši koncentrējas uz nākamo speramo soli. Mums šobrīd ne tuvu nav ekstrēmas situācijas, ticiet man, lietas var būt daudz, daudz sliktākas.

Es ieteiktu katram izstrādāt programmu katrai dienai – ko es šodien paveikšu – un dzīvot no dienas uz dienu. Jo nākotnē ir par daudz nezināmā un ar savu kreņķēšanos mēs tajā neko neuzlabosim.

Tātad uzlabosim savu dzīves kvalitāti. Tiem, kuri to spēj un kurus tas interesē, es ieteiktu meditēt, koncentrēties uz kaut ko. Kad es biju bērns, mana māte bija ielikta slimnīcā pēc brālīša piedzimšanas. Es jutos ļoti vientuļa, arī fiziski nebiju īsti vesela, ēdiens bija ļoti slikts... Mums bija ierādīts dzīvoklītis kādā pārņemtā vācu pilsoņa mājā, tajā bija iekārtoti biroji. Man tur bija iespēja iet dārzā. Gāju un skatījos, kā plaukst narcises ziedi: vispirms izveidojas tāda kā papīra tūtiņa, tad tas papīrs atlobās un nāk ārā krāsainas ziedlapas. Brīnījos arī par tulpēm – tās sāk ar zaļiem pumpuriem, bet nākamajā rītā ir sarkana tulpe. Kur tā gadījās? Stundām ilgi sēdēju un skatījos, kā tulpes ziedlapa iekrāsojas. Tā koncentrēšanās uz kaut ko dzīvu un skaistu mani droši vien izglāba no krišanas depresijā, kas manu fizisko stāvokli būtu tikai pasliktinājusi.

Jūsu ieteikums šajās dienās būtu vērot, kā attīstās zieds?

Vērot, kā daba mostas. Manam mazdēlam ir projekts – viņš ir lielā vāzē ielicis krūmu zarus, un viņa skolas uzdevums ir vērot, kā pumpuri plaukst. To es ieteiktu arī jebkuram pieaugušajam. Tagad ir īstais brīdis dabūt zarus vai nopirkt puķupodu (lai gan es neesmu pilsētā, nezinu, vai puķes vēl tirgo) un vērot istabas puķes. Tas ir ļoti terapeitiski.

Bet vai bail jums tagad nav?