Talantīgajai klarnetistei, Lielās mūzikas balvas laureātei Annai Gāganei pat lauzta kāja nav šķērslis kopā ar diriģentu Normundu Šnē un orķestri Sinfonietta Rīga atskaņot bezgala skaisto un virtuozo Volfganga Amadeja Mocarta Klarnetes koncertu – viņasprāt, visskaistāko, kas vispār uzrakstīts šim instrumentam. Viņa spēlēs 29. maija vakara koncertā ar nosaukumu Citāds sezonas noslēguma koncerts. Covid-19 krīzes noteikto ierobežojumu dēļ uzstāšanās notiks tukšā Dzintaru Mazajā koncertzālē un klausītājiem būs pieejama tikai tiešraidē konkrētajā laikā.
Anna Gāgane sevi pieteica ar panākumiem vairākos starptautiskos konkursos un uzstājoties gan kā soliste, gan kameransambļu un orķestru mūziķe. Par sniegumu 2018. gadā novērtēta ar Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada jaunais mūziķis. Kopš 2019. gada oktobra viņa ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) klarnešu grupas koncertmeistara vietniece, turpina otrās maģistrantūras (!) studijas Bāzeles Mūzikas augstskolā, saņemot Šveices valdības izcilības stipendiju, un turklāt vēl pati pasniedz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Uzstāšanās ar orķestri Sinfonietta Rīga nāca negaidīti?
Mums jau bija brīnišķīgs kopkoncerts februārī Madonā, kur spēlēju šo pašu Mocarta koncertu. Tas ir visskaistākais, kas klarnetei vispār ir uzrakstīts! Acīmredzot mums labi gāja, ja aicina vēlreiz. Man bija ārkārtīgi liels prieks saņemt šo zvanu, sākumā nemaz neticēju – man likās, ka arī šis plāns noteikti tiks atcelts, jo pēdējos mēnešos tā jau bija norma. Visi jaukie, brīnišķīgie projekti, par kuriem es tik ļoti priecājos, kuriem tā gatavojos un par kuriem baidījos, ka tik kaut kas nenoiet greizi, tiešām arī nogāja greizi – tie visi tika atcelti. Tāpēc prieks, ka beidzot atkal ir koncerts, kam gatavoties!
Bez uzstāšanās, bez mērķa tu jūties bezjēdzīgs… Esmu ļoti priviliģēta, ka man ir vismaz finansiālais nodrošinājums, jo strādāju valsts orķestrī un vēl uz pusslodzi Mūzikas akadēmijā, bet bail iedomāties, kā jūtas mūziķi, kuri paliek ne tikai bez koncertiem, bet vispār bez ieņēmumiem. Šveicē atkarībā no kantona tiek samaksāta vismaz daļa no plānoto koncertu honorāra, bet es zinu, ka Latvijā daudziem tagad ir ļoti sarežģīta situācija. Baidos, ka šī krīze var smagi ietekmēt koncertējošos mūziķus un pat pielikt treknu punktu kāda karjerai.
Pēkšņais Covid-19 krīzes stopkrāns raisījis fatālas izjūtas un pārdomas?
Pirmajā brīdī bija bail, jo apzinājos, cik ārkārtīgi postoša šī situācija ir tieši mūziķiem, kultūrai. Ir jāatrod alternatīvas, kā organizēt pasākumus. Var just, ka sabiedrība ir izslāpusi pēc kultūras, cilvēkiem tā ir nepieciešama. Tāpēc ir jautājums: kāpēc mēs dodam iespējas dažādiem biznesiem, bet kultūrai ne? Tomēr cenšos uz visu skatīties pozitīvi un mēģināt kaut ko no šīs situācijas iegūt.
Priecājos, ka ir nedaudz apstājies vienmēr pastāvošais konkurences stress: man jābūt labākajam un tik daudz jāpaspēj, jāpaspēj, jāpaspēj! Tas apstājies, un ne jau tikai man – visiem! Ceru, ka dzīve ievirzīsies citā gultnē, būs vairāk laika izpētīt sevi un mūziku un ne tik daudz domāt par biznesu, konkurenci un mūziku kā sportu, bet gan par mūziku kā mākslu, labāk tvert laukumu. Ja viss ir šausmīgā skriešanā, dažreiz ir grūti apvienot studijas un vairākas darbavietas. Piemēram, Šveicē, kur uz praksi Bernes simfoniskajā orķestrī nācās braukt gandrīz katru dienu divas līdz trīs stundas, vilcienā es apguvu daudzas orķestra partijas. Katru minūti centos izmantot produktīvi. Tagad par visu varu padomāt kārtīgāk, dziļāk. Galvenais – ir laiks vingrināties, spēlēt repertuāru, kuram līdz šim laika nepietika.
Latvijai ir paveicies, ka mums ir tik talantīgi un čakli mūziķi. Žēl tikai, ka atalgojuma ziņā mūsu profesija tiek novērtēta viszemāk. Tāpēc arī cieņa pret mūziķa, arī medmāsas vai skolotāja profesiju samazinās. Šveicē tieši pretēji: ja esi mūzikas students, ir ārkārtīgi daudz iespēju saņemt dažādas stipendijas. Mūziku, kultūru pamatā uztur privāti sponsori. Mecenātisms tur ir pašsaprotams: cilvēki ar lieliem ienākumiem biznesā uzskata par pienākumu atbalstīt kultūru un investēt tajā naudu. Mūzika nekur nav ienesīgākā sfēra, tomēr citur atalgojums ir samērīgs un nav tik ļoti jāpārstrādājas. Visi Latvijas mūziķi manās acīs ir varoņi. Kamēr ir jauni, var dzīvot kā studenti, bet tā nevar ilgi – tikai no mūzikas un svaiga gaisa.
Esam jūs iepazinuši kā spilgtu solisti. Bet vai soliste var saukt orķestri par savu sapņu darbu?
Noteikti. Orķestra spēle mani vienmēr ir ļoti saistījusi. Manuprāt, tā ir viena no manām visstiprākajām pusēm. Man ļoti patīk darbs kopā ar citiem cilvēkiem – tā mūzikas radīšana, sajūta, ka esi neliela daļa no viena liela, spēcīga vienuma. Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī esmu strādājusi jau iepriekš, tikai citā pozīcijā – tolaik pamatā izpildīju otrās klarnetes partiju, bet tagad – pirmās.
Ko tas maina?
Ir vairāk atbildības un arī vairāk uzmanības. Darbs kļūst tikai interesantāks, bet arī grūtāks.
Publika koncertā redz, ka koncertmeistars spēlē skaistos solo. Kāda ir aisberga svarīgā, bet neredzamā daļa?
Koncertmeistars, tāpat arī viņa vietnieks, ir atbildīgs par visu grupu. Viņš ir grupas līderis, un viņam jābūt ārkārtīgi uzmanīgam ansamblī kopā ar citiem koka pūšaminstrumentu koncertmeistariem – solistiem. Ļoti daudz jāklausās un jāsadarbojas ar pirmo fagotu, pirmo flautu un pirmo oboju. Vienlaikus jāredz vijoļu koncertmeistara lociņš, jākontrolē kopspēle un jāseko diriģenta norādījumiem.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 29. maija.- 4. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!