Pālī radi, skaidrā rediģē

Singapūras satīna dziesma Piededzini mann šogad bija nopietna pretendente uz teju visām tā sauktās populārās mūzikas balvām par spīti tam (vai tieši tāpēc), ka tās klipā notiek nepārprotama spēlēšanās ar joprojām aizliegtās kaņepes kūpināšanas tēmu. Grupas dalībnieka Jāņa Krīvēna veidotās videointervijas jeb, kā pats tās dēvē, – podkāsti – Pēdējā pilīte un Pāļa bazars jau ieguvušas lielu popularitāti, un neskaitāmi cilvēki gatavi katrai no tām veltīt pusotras stundas sava laika, lai YouTube vērotu, kā notiek atklātas sarunas arī par tēmām, ko parasti noklusē, negriežot ārā lamuvārdus trīs latviešiem tuvākajās valodās un Pāļa bazara gadījumā pat atklāti lietojot arī par legālo sociālo lubrikantu dēvēto alkoholu.

"Cilvēkiem vajag drusku vairāk atklātības savā dzīvē – gan pret sevi, gan citiem. Jāuzmanās tikai tiem, kas grib izlikties labāki. Ja tev nav ko slēpt, kāpēc lai tu nebūtu gatavs runāt par visu? Mēs tās sarunas veidojam maksimāli necenzētas, autentiskas, dabiskas – apmēram kā mēs tagad ar tevi sarunājamies. Lai ir īsta saruna, nevis atstrādāta preses relīze, kuru tu esi iekalis kā pantiņu no galvas. Piedodiet, topošie žurnālisti – visi, kas studē –, bet tie skili, ko tu tur iemācies, nav nekāda raķešu zinātne. Tas nav nekas sarežģīts, ja tu vienkārši esi pēc dabas ziņkārīgs cilvēks. Tā ir tā augstākā žurnālistikas pilotāža – vilkt ārā jebko, kas būtu interesants nevis kaut kādai konkrētai šaurai grupai ar specifiskām interesēm, bet jebkuram cilvēkam no malas, kurš arī viņam to pašu paprasītu. Svarīgi, ka tu pats jūties komfortabli un neej uz interviju kā pēc kotletes, lai kaut ko izvilktu ārā no politiķa," stāsta Jānis, kad esam satikušies kafejnīcā Bāka. Mūsu sarunā ar savu riešanu laiku pa laikam iesaistās arī Pūčs (Pooch) – Jāņa sunītis, kurš paņemts no patversmes: "Suns tev ir daļa no dzīves, bet tu viņam esi visa dzīve, tāpēc cenšos Pūču ņemt līdzi visur, kur vien iespējams."

Izskatās, ka Jānis šai kafejnīcā ir biežs un arī gaidīts viesis, kurš prot pateikt "Paldies jums mīļš!" vai "Bija ļoti garšīgi – kompliments šefpavāram!" – droši vien ne katrs izturas pret personālu tik laipni. "Es vienmēr esmu bijis ar labām manierēm, jo uzskatu, ka cilvēkiem dzīvē vienam pret otru vajadzētu izturēties ar tādu cieņu, kādu paši vēlētos saņemt pretī. Ar valodu, žestikulāciju, mīmiku un labām manierēm var panākt daudz lielāku efektu nekā ar vulgaritāti un agresiju. Esmu ļoti vienkāršs čalis – man patīk tusiņi, prikoli, meitenes, un tas konvertējas manos dziesmu tekstos, imidžā un citur," stāsta Jānis un tad, kā uzspiežot stiprāk uz gāzes pedāļa (pēdējais laiks piesprādzēties!), pievienojas daudziem, kuri hiphopu sauc par jauno rokenrolu, jo tas atnesis atpakaļ to brīvību un bezkaunīgumu, kura dēļ cilvēki rokmūziku iemīlēja sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados.

"Tev ir jābūt bišķi p***j! Tas ir tas, kā mūsdienās pietrūkst, – viss ir palicis pārāk glancēts un tīrs! Kamēr kaut kādi jaunie rokeri apspīlētās biksēs un rūtainos kreklos dzied par sajūtām, tikmēr reperi mauc visas iespējamās narkotikas, kāpj uz skatuves pālī un saka dziesmās to, kas viņiem ir uz sirds, nevis kaut ko, kas ļaus pārdot vairāk hitu. Tagad arī daudzi vecie rokstāri saka, ka reps ir jaunais rokenrols, jo reperiem vēl pagaidām ir p***j. Daugavpilī Muzikālās bankas beksteidžā visi pārējie kaut ko tur staigā sastresojušies, bet mēs esam pālī jau divos pa dienu, dzeram aliņus pirms mēģinājuma, ejam pīpēt, kamēr citi vingrina balsis – ē-ē-ē-ē. Un citi uz tevi skatās kā uz mēslu: kurš te ielaida narkomānus un dzērājus? Tas bija jautri! Zelta mikrofonā tieši tas pats – visi sēž ar taisnām mugurām, tādi švītiņi, nolikti rindās, un mēs ar Nokio (Singapūras satīna dalībnieks – aut.) ejam visiem garām ar šampja pudelēm – palaidiet dzērājus! Nedod Dievs, pieskarsies dāmām pie žaketītēm! Skaidrā es tur divas stundas ne mūžam nenosēdētu. Uzreiz sapratu, ka visa pudele jāņem, jo ar glāzi nepietiks. Mani šausmīgi iedvesmo Guns N’ Roses Aksels Rozs – vizuāli es gribētu līdzināties viņam. Ar džekiem runājām, ka, ja mēs būtu piedzimuši citā ērā, nebūtu reperi, bet ietu tajā Guns N’ Roses vilnī. Mācītos instrumentus spēlēt... Es vienmēr esmu uzsvēris, ka nemāku notis, bet māku uztaisīt hitu. Man šķiet, ka notis mūsdienās ir mazliet pārvērtētas. Forši, ja tu tās proti, un tas nāk tikai un vienīgi par labu, bet tas noteikti nav noteicošais faktors tam, vai tu uzrakstīsi labu dziesmu. Citēšu draugu un grupas biedru Su$hi Takeout: "Puiki nemāk notis, bet kaut kā jau viņi trāpa tajās." Tie esam mēs, ha, ha!"

Uz šīs nots tad lai arī iet mūsu saruna.

Vēlmi līst uz skatuves sajuti jau sen?

Man laikam patīk uzmanība. Bērnībā biju diezgan kautrīgs, bet, sākoties pusaudžu gadiem, kļuvu daudz ekspresīvāks. Nekad nav bijusi problēma paākstīties kameru priekšā, bet uz skatuvēm sāku dzīvoties tikai no kāda 2016. gada. Kas ir interesanti – es vispār neesmu koncertu cilvēks. Neapmeklēju citu koncertus, un arī uzstāšanās nav mans mīļākais Satīna process. Man patīk tieši ierakstu process studijā, kā arī tekstu radīšana. Tiesa, būšu pēc koncertiem sailgojies, kamēr mēs nedrīkstam piedalīties publiskos pasākumos Covid-19 dēļ.

Singapūras satīnu es uztveru kā tādu ironiju par hiphopu, arī Piededzini mann liekas kā spēlēšanās ar regeju un visu tam līdzi nākošo.

Man šķiet, ka ironija, un it īpaši pašironija, ir ļoti svarīga mākslinieku dzīves sastāvdaļa. Tev jāprot pasmieties par sevi un arī pasauli sev apkārt, jo dzīve ar mums izspēlēs tādus prikolus kā neviens ielu iluzionists. Lielākā daļa cilvēku sevi uztver pārāk nopietni, bet vienīgais loģiskais veids, kā uz šo pasauli skatīties, ir caur humora prizmu. Realitāte caur prikolu ir vieglāk sagremojama un pieņemama, manuprāt. Mākslai un saturam nav jābūt pūkainam, tam jābūt nekaunīgam un provokatīvam, ar kārtīgu devu ironijas. Tas ir tas, kas cilvēku zobratiem liek griezties. Es uzskatu, ka jebkam, ko es veidoju, ir jāizraisa emocijas – vienalga, sliktas vai labas. Ja cilvēks pēc tava darba ir atstāts vienaldzīgs, tad tu to savu darbu sūdīgi esi izdarījis. Labāk lai viņam kaut kas nepatīk, nevis viņš ir vienaldzīgs.