Atāls: Savu ērci nedzird

Patiesi gaišu domu apgarots cilvēks ir Valdis Atāls.Viņš nedrīkst pagurt.Slimība atkāpsies.

Valdi, visai sakarīgi Tev sanāk, bet par zupu kļūdies gan, par ko brīnīties sanāk man, jo kā gan Tu nesaproti, ka sāls un garšvielas dod virai smeķi, kas ir tāpat kā ēdot spēķi, jo kas gan būtu ES, ja tur nebūtu mēs.

nu spriežot pēc sulīgās valodas Atāls ir lieliskā formā! ar nepacietību gaidu grāmatu!

Visskaistākais gadalaiks ir mīlestība- šo Atāla dziesmu es esmu drilējusi līdz pārtrūka kasetes lente ( tas bija tajos laikos, kad CD bija ārzemju brīnums) šai dziemai vārdi Tu savas lūpas tā kā ausi Pie manām lūpām kā pie sirdsKur vēl skaistāk var pateik! Valdi, turies- viss būs labi, jo tu dzīvo visskaistākā gadalaikā!

iespējams, ka citi lasītāji (tāpat kā autors un raksta varonis) nepiekritīs, bet man dziesminieks atgādina Kaķīti no Skalbes pasakas- viņš netur ļaunu, viņš dzīvo šodienai un cenšas saskatīt labo, nevis vairot sāpes. Tiesa šim Kaķītim ir nedaudz huligāns iekšā, bet tā tam jābūt- kā citādi viņš spētu to visu izturēt? Un tas stāsts, kā ērce viņu gaidījusi... Tas vispār jumtu rauj nost

Žurnālu nopirku šīs intervijas dēļ, bet patīkams bija atklājums, ka bez lieliskās vulgārestēta Atāla intervijas bija arī citi cilvēkstāsti. Liels paldies un apsveicu- jums ir par vienu lasītāju vairāk!

"Staigāju kā 200 gramu iemetis, gaita tāda šilierējoša, kājas iet tautiskā rakstā, un acu priekšā kā mušu noķēzīta lampiņa, kas visur, kur uzmet skatu, kustas līdzi. Redzu visu kā vilks ceļu caur krūmiem. Roka drusciņ nejūtīga. Es domāju, ka ērcei, kas man iekoda, nebija ļaunu nolūku. Tā vispār nebija domāta man, bet meža izcirtējam, jo tādā veidā viņas aizstāvas. Taču pelnījis to biju tāpēc, ka baidījos no ērcēm. Negāju ne ogot, ne sēņot un pat uz ezeru gāju, kājas augsti cilādams. Ērcei bija apnicis gaidīt mani mežā, un viņa grūti atrāpoja līdz laipai, kur sēdēju. Tā viņa man pie sēžas arī piezīdās," Tāda sintakse dara mēmu. LAi veseļojas!!!