Mēs tagad esam četri – Bite, divi cilvēki un kaķis Dzērve. Viņš ieradās gadu pirms Bites. Kādu laiku bija dzīvojis uz ielas, sāka nākt ciemos, kad dzīvojām dārza mājiņu rajonā netālu no jūras. Barojām, saārstējām bēdīgo aci un vasaras beigās ņēmām līdzi kopā ar mums uz Rīgu. Tāpēc bija jāatrod suns, kas spēs ar kaķi sadzīvot.
Otrkārt, gribējām suni, kam patiktu ar mums kopā skriet, iespējams, pat piedalīties sacensībās, kurās cilvēks skrien kopā ar suni. Treškārt, zinājām, ka suns noteikti nevar būt kucēna vecumā. Mums nav tik daudz laika, lai mēnešiem ilgi mācītu kucēnam pilnīgi visu un būtu kopā ar viņu gandrīz visu dienu. Kucēns ir mazulis, lai tas kādā brīdī iemācītos nečurāt mājās uz grīdas, viņš jāved ārā miljons reižu dienā, visu laiku jāpieskata un jānodarbina, – tik jaunam suņukam nevar uzticēties, viņš neko vēl neprot. Turklāt kucēns var iedzīt izmisumā – viņš kož bez apstājas, un tas ir normāli. Degunā, zodā, ausīs, pirkstos, elkoņos, kāju pirkstos, papēžos, zeķēs, kurpju šņorēs. Vienīgais risinājums ir visu laiku piedāvāt kost kaut kur citur, piemēram, spēļmantiņā, bet tas, protams, negarantē, ka pēc divām sekundēm viņš atkal neatsāks kost pirkstos.
Kāpēc ņēmu no patversmes? Lai cik ļoti es gribēju suni, man šķiet, ka cilvēkiem suņus nevajadzētu turēt vispār. Viņiem nav jādzīvo pēc mūsu dīvainajiem noteikumiem, un cilvēkiem jāpārstāj pavairot dzīvniekus savam priekam. Vēl jo vairāk tādi, kuri īsti nespēj paelpot vai normāli pārvietoties.
Vienīgais man pieņemamais iemesls dzīvošanai kopā ar suni ir izglābt to no patversmes dzīves.
Pirkt suni, ja patversmēs ir tik daudz bezatbildīgi pavairotu un cilvēku nodotu dzīvnieku, nav attaisnojami.
Triju mēnešu iepazīšanās
Pēc pirmās pastaigas ar Biti patversmes mežā tiekamies vēl deviņas reizes. Sākumā man no viņas nedaudz bail. Viņa raujas uz priekšu un atpakaļ, iekožas pavadā un velk mani aiz tās sev līdzi. Ja atrod alu, tad iebāž tajā galvu, bet jau pēc pāris sekundēm izmetas ārā un lido kaut kur uz priekšu.
Pavadām laiku kopā arī ārpus patversmes. Ar patversmes atļauju braucam grābt lapas uz vasaras māju, apbruņojamies ar vārītu gaļu un iepazīstinām Biti ar kaķi (pirmo reizi dzirdu, ka Dzērve rūc), kurš pirmo tikšanos pavada, sēžot uz galda. Sarunājam, ka Bite paliks pie mums pa nakti, un secinām, ka ārpus patversmes viņa ir pilnīgi citāda. Bite beidzot pievērš mums uzmanību – skatās uz mums, nāk klāt.
Ir pagājuši vairāk nekā trīs mēneši, kopš pirmo reizi gājām pastaigā. Joprojām gaidām, kad tiksim iekšā mūsu jaunajā lielajā dzīvoklī. Bet viss rit pilnīgi greizi – remonts vēl pat nav sācies, un likt mūsu sunim ilgāk dzīvot patversmē šķiet nepareizi. Nolemjam braukt prom no Rīgas un kopā ar suni un kaķi līdz rudenim dzīvot vasaras mājiņā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13.-19. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!