Ezerzemes stihijas

73 gadus vecais enerģiskais vīrs to visu turpina savam un līdzcilvēku priekam.Igauņi, somi un nu jau arī arvien vairāk latviešu zina: kad vasara virzās otrajā pusē, laiks posties uz Leigo Ezera mūzikas (Leigo Jarvemuusika) festivālu. Katru vasaru augustā Dienvidigaunijas laukos, netālu no Otepē un par Igaunijas ziemas galvaspilsētu dēvētās Pihajarves, tas dāvā saviem apmeklētājiem tik krāšņu un iedvesmojošu mūzikas un dabas skaistuma brīnumu, kam grūti atrast ko līdzīgu. Šie nav parasti koncerti, un šī nav vienkārši atpūta zaļumos, lai gan nevienam nav arī liegts izritināt mauriņā pledu un baudīt līdzpaņemtās vai tepat lauka kafejnīcā iegādātās uzkodas. Šis ir iespaidīgs un iedvesmojošs piedzīvojums ausīm, acīm un dvēselei. Sēžot pakalniņa amfiteātrī uz salmu ķīpām vai zvilnot nogāzē, ir bauda klausīties mūzikā, kas skan no ezerā izbūvētās skatuves, un vērot skaisto ainavu, kurā izceļas dižegle un dabiski apaļie ievu krūmi. Pretējā krastā lēnām ceļas dūmojošo ugunskuru migla. Satumstot arvien spožāk liesmo ugunskuri pretējā krastā. Tikmēr pats ezers lēnām pārvēršas teju par otru debesjumu, kurā cita pēc citas iedegas zvaigznes — koncerta gaitā klusām irdamies ar plastmasas plostu, pats festivāla saimnieks lēnā garā izvieto ūdenī sveču lampiņas. Bet arī tas vēl ir tikai sākums. Skanot Pētera Čaikovska Piektajai simfonijai, kuru jaunās, talantīgās igauņu diriģentes Anu Tali vadībā spēlēja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, dabiskā uguns arvien grodāk iezīmēja paugura reljefu pretējā krastā. Visbeidzot ugunskuri uzliesmoja pat tieši ūdenī skatītāju acu priekšā, savukārt debesīs dejoja krāsaina lāzerstaru ziemeļblāzma, tā jau bija ekstātiska esības un dzīves skaistuma svinēšana. Apbrīnu pelna arī tas, ka viss, ko redzam Leigo festivālā, ir nevis jauno tehnoloģiju triumfs, bet cilvēku roku darbs, izmantojot dabas materiālus — salmus, dabisko uguni, sveces, gāzi. Skaļai un agresīvai svētku uguņošanai, kur šauj gaisā dārgu pirotehniku, te nav vietas. Neviens te nedarbina gaismu šovu ar tālvadības pulti rokās. Rūpīgāk ieskatoties, redzami skrienošu cilvēku silueti, skrējienā veikli aizdedzinot salmu ugunskuru ķēdi. Tenu Tamma un viņa palīgu, tostarp no Meksikas un citām pasaules malām sabraukušu brīvprātīgo jauniešu īstenotais gaismu šovs ir cilvēka radošās izdomas, mākslinieciskās un tehniskās fantāzijas apliecinājums. Stiprais un ideju pilnais igauņu vīrs, kura uzvārds Tamms tulkojumā no igauņu valodas zīmīgi tulkojams kā Ozols, šo visu dara savam priekam. "Ja viss izdodas, kā plānots, un uguns izrādi neizbojā lietus, tad laimes sajūta ir milzīga," atzīstas Tamms. Tāpēc viņš vieglu sirdi piecieš festivāla tēriņus, ko biļešu ienākumi nesedz ne tuvu. Leigo saimnieks naudu nopelna ar lauku tūrisma biznesu, piedāvājot vasaras un ziemas atpūtas, dažādu svinību, semināru, korporatīvo pasākumu un sportošanas iespējas."Sponsoru gandrīz nav, valsts piešķir ļoti maz. Bet es turpinu. Nācās pat pārdot daļu zemes," lai gan Leigo katru nedēļu notiek jubilejas, kāzas, izbraukuma semināri un citi pasākumi, nesenā ekonomikas krīze Tammu tomēr piespiedusi pārdot 27 hektārus no sava īpašuma. Tamma vislielākais sapnis — uzbūvēt koncertzāli — tā arī droši vien palikšot neīstenots. Viņš gribētu uzbūvēt apaļu, stiklotu koncertzāli ar 1000 grozāmām sēdvietām — tā, lai varētu vērot ainavu visapkārt. Koncertus tad varētu rīkot arī ziemā. "Iesāku ar lielu azartu, un jau meklējām finansētājus, jo celtniecības firmas lēsa, ka projektam nepieciešami 10 miljoni ASV dolāru. Taču līdz ar krīzi projekts nonāca mūsu ģimenes arhīvā. Ideja ir skaista, lai guļ arhīvā: varbūt kādreiz?"Visu rakstu par uzņēmīgo igauni Tenu Tammu un viņa izkopto vidi lasiet žurnāla Sestdiena 29.augusta numurā!