Apģērbuši vajadzīgo aprīkojumu un uzlādējuši medību ieročus (harpūnas), vīri metās zilganzaļās jūras skavās pretī nezināmajam. Tā nu gadījās, ka viens no medniekiem Sergejs Koptilovs nevarēja noturēt sākumā ieplānoto kursu un, vēju nests, bija spiests no tā novirzīties. Sapratis, ka atrodas labu gabalu iesāņus no akmeņu grēdas, Sergejs pieņēma lēmumu sākt medības tajā vietā, kur vējš viņu bija atnesis. Šai vietā bija astoņus metrus dziļš, bet redzamība ― tikai četri metri. Sasniedzis aptuveni sešu metru dziļumu, Sergejs sev par pārsteigumu jūras dzīlēs ieraudzīja dažādus priekšmetus, bet, piepeldot tuvāk, jau varēja labi saskatīt to aprises. Tās bija dažādu veidu un izmēru brusas, dēļi, pavīdēja metāla detaļas, misiņa plāksnes, kniedes un špangouti (kuģa korpusa konstrukcijas elements). Būdams arī zemūdens peldēšanas instruktors, Sergejs savā praksē bija redzējis daudz vraku, un viņam radās pieņēmums, ka šīs detaļas, iespējams, ir no burinieka.
Pagāja laiks, un 2012.gadā Andrim Vilkam, kurš aktīvi darbojās Zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma asociācijā, nogrimušo kuģu pētnieks Vadims Buharins iedeva aptuvenās ģeogrāfiskās koordinātas, kurā vietā zvejniekiem visbiežāk aizķeras tīkli. Buharins teica, lai Vilks pārbauda, kas tad tur īsti ir. Izpētot šo vietu ar sonāru (hidrolokators zemūdens objektu meklēšanai), Vilks secināja, ka jūras dzelmē paslēpies burinieks. Speciālists ar trenētu aci pēc sonāra attēla var noteikt, kas tas par vraku, piemēram, ja tas ir burinieks, tad var redzat ribas vai špangoutus, kas guļ dzelmē un atgādina vaļa skeletu. Bet, ja tas būtu Otrā pasaules kara laikā nogrimis kuģis, tad varētu redzēt kompaktu metāla lūžņu kaudzi, kas vairāk vai mazāk līdzinātos kuģa formai.
Pēc sonāra apskates Vilks nolēma ienirt, un, kā par laimi, todien bija ļoti laba redzamība, kas ļāva veikt pilnvērtīgu vraka apskati, atrast paceļamus priekšmetus un tos arī izcelt ūdens virspusē. Kad atrastie priekšmeti tika nogādāti Rīgā, tie tika pakļauti rūpīgai izpētei un konservācijai. Starp izceltajiem priekšmetiem bija misiņa kniedes, sarkankoka fragments, iespējams, arī petrolejas lampa, un savdabīgs priekšmets, kas sākumā tika noturēts par gultni. Izpētot to rūpīgāk, pētnieki nonāca pie secinājuma, ka tas nav nekāds gultnis no motora mehānisma, bet gan škivs (apaļa ritoša detaļa vai skriemelis), ko izmanto uz buriniekiem, lai novilktu galus (jūrniecībā auklas sauc par galiem). Uzmanīgi attīrot atradumu, atklājās uzraksti, un tos arī varēja izlasīt. Uz priekšmeta franču valodā bija rakstīts Boiron Freres (brāļi Buaroni) un zem šī uzraksta ― Bordeaux. Tātad Kurzemes piekrastē, visticamāk, nogrimis «francūzis».
Turpmākajā izpētē iesaistījās Vadims Buharins. Sagaidījis labvēlīgus laika apstākļus un nodrošinājies ar visu nepieciešamo aprīkojumu, viņš nokļuva līdz vajadzīgajai vietai, vadoties pēc ģeogrāfiskajām koordinātām. Vadimam izdevās atrast trīs kuģa enkurus un to enkurķēdes. Enkuri bija Admiralitātes klases (Admiralty Pattern Anchor), ko Lielbritānija ieviesa un noteica kā standartu saviem kuģiem 1852.gadā. Šo enkura tipu ātri pārņēma arī citas valstis, tai skaitā Francija. Buharins veica vraka mērīšanu un secināja, ka kuģa garums bija apmēram četrdesmit pieci metri. Apkopojot jauniegūto un jau visu iepriekš zināmo informāciju, secināja, ka pie Kurzemes krastiem savulaik avarējis XIX gadsimta vidus franču burukuģis.
Apņēmības pilns noskaidrot patiesību par kuģa likteni, Vadims turpināja pētniecisko darbu arhīvos, un drīz vien šis interesantais, bet darbietilpīgais process nesa augļus. Izrādījās, ka tālaika laikrakstos visai plaši tika atspoguļoti notikumi ar šo burukuģi. Piemēram, 1894.gada oktobrī par to rakstīja vāciski iznākošais laikraksts Duna Zeitung. Burinieks bija franču trīsmastu barka Le Tage, kas no Haiti bija devies uz Lībavu (Liepāju), vedot sarkankoka kravu. Kad kuģis bija jau tuvu Liepājai, naktī no 23. uz 24.oktobri tas iekļuva lielā vētrā, un spēcīgie Kurzemes piekrastes vēji to aiznesa tālu no iepriekš noteiktā kursa.