Izrādās, nebūtu nekā aplamāka kā Renati Kērdu, kura veido horeogrāfiju Ingmara Bergmana lugas Laulības dzīves ainas jauniestudējumam Dailes teātrī, dēvēt par horeogrāfi. Igauniete, kuru jauniestudējuma režisors Regnārs Vaivars nolūkojis kādā viņas viesizrādē Ģertrūdes ielas teātrī, pārsteidz ne tikai ar savu teātra valodu, kuras visi elementi ir vienkopus, bet arī ar to, ka sarunājas skaidrā latviešu valodā. Vislabprātāk viņa gan visu kontrolē kā režisore, kas turklāt izrādē pati darbina skaņu un gaismu pulti. 2012. gadā viņa nodibināja pati savu fiziskā teātra trupu – Kompanii NII.
Kērdas veidotās izrādes tiek raksturotas kā provokatīvas, humora caurstrāvotas, poētiskas, izdomas bagātas, asprātīgas un asas. Tās rādītas daudzos festivālos Rietumeiropā un Austrumeiropā, Krievijā, Ukrainā, Skandināvijā un Japānā. Viņai jau divreiz pasniegtas Philip Morris Estonia dejas balvas – Gada atklājums (2003) un Gada labākā izrāde (2008). Pērn viņas izrāde Pure mind ieguva Minskas Starptautiskā teātra festivāla Grand Prix, un šis iestudējums jau iekļauts 2017. gada Čehova Starptautiskā teātra festivāla programmā. Šogad viņa saņēma arī Igaunijas teātra gada balvu.
Par iestudējumu Laulības dzīves ainas, kura pirmizrāde paredzēta 20. maijā Rīgā, viņa gan stāstīt izvairās. Tas lai paliekot režisora ziņā. Viņasprāt, nav arī labāka skatītāja par tādu, kas atnāk atvērts un ziņkārīgs kā balta lapa – tabula rasa. Vienkārši jānāk un jāskatās.
Kā nonācāt izrādes veidotāju radošajā komandā?
Man bija viesizrāde te, Ģertrūdes ielas teātrī. Regnārs to redzēja un uzreiz ielūdza mani piedalīties jauniestudējumā. Tas, ko veidoju, nav deju izrādes. Es to saucu drīzāk par mūsdienu teātri. Man šis termins ir vairāk pie sirds. Man ir savs rokraksts, kurā kombinēju dažādus izteiksmes līdzekļus. Man teātris ir ļoti simbiotisks, mūsdienu teātris.
Tāds, kurā dzied, runā, dejo, izpaužas ķermeņa valodā?
Jā, visu! Deja tomēr ir specifiska, un, manuprāt, pārāk šaurs termins. Ir svarīgi, ko tu gribi akcentēt. Es vienmēr esmu skatījusies vairāk uz teātra pusi. Bet es neteiktu, ka vārds un teksts ir ļoti vajadzīga dominante un apriori padara izrādi par drāmas izrādi vai otrādi – ja nav teksta, tad ir dejas izrāde. Mani uzlūdz gan uz teātra, gan dejas festivāliem. Tomēr pārsvarā – uz teātra festivāliem gan Igaunijā, gan ārzemēs. Man patīk veidot izrādi arī bez teksta, bet tā, lai tās valoda ir universāla, mobila. Kāds žurnālists tikko saskaitīja, ka esmu ar savām izrādēm viesojusies aptuveni 15 valstīs. Pārsvarā braucu ar viesizrādēm. Mani intriģē, kā un vai tā valoda strādā citā kultūrā. Sevišķi interesantas ir rezidentūras ārzemēs. Tas ir lieliski, jo ir cits kultūras konteksts un vide, tev iedod mēģinājumu zāli uz "24/7" un dzīvokli: strādā! Tas arī citādi iedvesmo.
Dejas teātris un horeogrāfija nav jūsu leksikonā?
Manās izrādēs nekad uz skatuves nav bijuši īsti dejotāji. Tajās piedalās pārsvarā aktieri. Esmu nodibinājusi arī savu fiziskā teātra grupu – Kompanii NII – un savas grupas cilvēkus arī pati esmu izskolojusi. Es pati savām izrādēm taisu gan dramaturģiju, gan scenogrāfiju, gan kostīmus – visu, ko man vajag, pati sameklēju – līdz kabatlakatiņam. Izrāžu gaitā pati sēžu pie skaņu un gaismu pults, un pirms sākuma pārrunājam ar aktieriem. Es vienkārši citādi nemāku, jo tik un tā tikai pati zinu, ko un kā es gribu, un savu vīziju realizēju. Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi būt vienmēr klāt – sekot, lai izrāde neiziet no sliedēm. Vienmēr vajag iedvesmot aktierus un vērot, kā visu uztver publika. Man tas viss ir organiskidod brīvību. Es traka paliktu, ja man vienkārši vajadzētu sēdēt un noskatīties savu izrādi.
Tomēr Regnāra Vaivara iestudējumā izpaudīsieties "tikai" kā horeogrāfe?
Viņš mani ilgi pierunāja, jo es arī uzreiz teicu, ka ļoti reti strādāju kā horeogrāfe. Bet mēs arī uzreiz sarunājām, ka ne tajā klasiskajā veidā. Te tā lieta ir citāda, man tikai nepatīk runāt par darbiem, kas vēl nav gatavi. Horeogrāfa darbs ir ļoti disciplinējošs, jo vajag adaptēties – tu ieej cita cilvēka vīzijā, cita cilvēka pasaulē. Vajag sev atgādināt, ka pašlaik tu netaisi savu izrādi, bet tev vajag izjust režisora rokrakstu un saprast viņa vēlmes un izrādes kopumu, mēģināt palīdzēt. Svarīgi saprast, ka dažreiz mazāk ir vairāk. Dodu savus piedāvājumus un izpratni, un tad viņš skatās, vai viņam tas der. Man ļoti patīk vērot šo procesu no iekšienes – kā strādā Regnārs, aktieri. Kā strādā kostīmu māksliniece Liene Dobrāja un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Tas ir interesanti. Izmantoju arī iespēju daudz skatīties latviešu teātra izrādes. Šis man bija ļoti interesants laiks. Es nekad tik ilgi neesmu bijusi Rīgā, jo vecvecāki un radi dzīvo ārpus Rīgas. Nekad neesmu te strādājusi.
Senču saknes Latvijā ir atminējums tam, kāpēc brīvi runājat latviski?
Es sevi saucu par krancīti, jo esmu pusigauniete, puslatviete, bet nekad neesmu dzīvojusi Latvijā, tikai šurp braukusi pie radiem. Mans tētis ir igaunis, bet mamma – latviete, kuru uz Igauniju aizveda lielā jaunības mīlestība, un viņi joprojām ir kopā. Mammīte izlēma, ka ar mani mājās runās tikai latviski. Esmu ļoti pateicīga, ka man ir tik braša mammīte, kura pieņēma tādu lēmumu. Man pat būtu jocīgi ar viņu runāt igauniski, lai gan viņa labi to prot un strādā igauņu skolā par mācību pārzini un vācu valodas skolotāju. Šodien sevi pieķēru, ka jau domāju latviski. Es jūtos Latvijā ļoti mājīgi. Dažreiz gan ir tāda paradoksāla sajūta, ka Igaunijā jūtos kā latviete un Latvijā kā igauniete. Dualitāte manā dzīvē ir ne tikai teātrī. Pat mans tētis runā latviski.
Visu interviju ar horeogrāfi Renati Kērdu lasiet 20. maija žurnālā SestDiena!