Brīžiem šķiet, ka Ķīlis uz paša izraisīto viļņošanos noraugās ar sociālantropologa interesi. Viens no sociālantropoloģijas trūkumiem ir ierobežotās eksperimentu iespējas, jo cilvēki nelabprāt iejūtas eksperimenta trusīšu lomā. Ķīlim tagad ir iespēja pavērot, kā dažādas grupas reaģē uz viņa priekšlikumiem. «Tāds materiāls! Parastos apstākļos pie tāda nekad netiktu,» sajūsmā par saviem novērojumiem dalās Ķīlis, kurš cenšas atlicināt laiku, lai veiktu piezīmes par dienas gaitā pieredzēto.
Pēc konflikta ar augstskolu vadību viņš secinājis, ka Latvijā diskusijas par augstāko izglītību ir ļoti emocionālas. Ķīlim tas bija pārsteigums. «Pirms kļuvu par ministru, tik labi nepārzināju Latvijas lokālo akadēmisko vidi, man bija privilēģija nebūt daļai no tās.» Neraugoties uz lielo pretestību viņa reformām, Ķīlis negrasās padoties un par demisiju pat nedomā. «Atkāpties? Par ko? Nesaprotu, kādēļ man tas būtu jādara.»
Fragments no intervijas:
Vai jums nešķiet, ka nākas ciest arī par iepriekšējo izglītības ministru nepaveikto darbu, nespēju ķerties pie reformām?
Es jau neciešu.
Naktīs guļat mierīgi?
Jā, diezgan mierīgi. Lai nevarētu aizmigt, jābūt kādām personīgas nodevības lietām, bet pašlaik notiekošais ir daļa no mana amata, neizbēgamas sekas, ar ko es rēķinājos, kļūstot par ministru. Tas man nav pārsteigums.
Vai gaidījāt, ka pret reformām būs tik liela pretestība?
Labi atceros 2011.gada pavasari, kad vēl nebiju ministrs. Toreiz devos uz Saeimas komisijas sēdi, kurā izklāstīju savu redzējumu par augstāko izglītību. Uz sēdi ieradās daudz interesentu, ap 50 cilvēku. Es pastāstīju par savām idejām: citu finansēšanas modeli, iespējamo atteikšanos no budžeta vietu sistēmas. Toreiz sajutu, ka esmu viens pret 50. Visi bija pret. Pēc tam bijušas vēl vairākas šādas situācijas. Man nebija ilūziju, kāda reakcija agrāk vai vēlāk sekos.
Vai psiholoģiski bijāt gatavs izturēt šādu pretestību?
Janvārī pēc kādiem padsmit gadiem atkal biju nonācis slimnīcā, jo sasprindzinājuma dēļ saasinājās veselības problēmas. Bet tas bija ļoti labi: ja nebūtu devies pie ārstiem, kādā jaukā dienā būtu nokritis un papildinājis statistiku par pusmūža vīriešiem, kas miruši ar sirds un asinsvadu slimībām. Jāsaka paldies ministra amatam, kas mani pamudināja pievērsties veselības sakārtošanai. Varbūt šeit var saskatīt līdzību ar tagadējo situāciju: mums ir sasāpējušas problēmas, tādēļ labāk ātrāk ķerties pie to risināšanas, nevis gaidīt, kamēr iestājas bēdīgas sekas. Vairākās izglītības sistēmas jomās nepieciešami diezgan būtiski satricinājumi.
Kad gājāt pie ārsta, uzticējāties viņam, jo zinājāt, ka ārsts jums palīdzēs. Pieņemot, ka esat iejuties izglītības nozares «ārsta» lomā, vai nav tā, ka nozare jums neuzticas?
Tā nevar vispārināt. Nav tā, ka visa nozare man neuzticas. Arī runājot par studentiem – ja no 90 000 studentu protestē 1000, 2000, 5000 vai pat 10 000, nevar teikt, ka visi studenti ir pret reformām. Nozarē ir ļoti daudz cilvēku, kas apzinās, ka pārmaiņas ir nepieciešamas.
Vai tagadējais konflikts jums licis pārskatīt arī savu rīcību, kaut ko mainīt?
Pirmkārt, mani pārsteidza tas, cik emocionālas var būt diskusijas par augstāko izglītību. Rēķinājos ar pretdarbību, bet negaidīju, ka tam visam būs tik emocionāls fons. Man šķita, ka šajā jomā būtu jābalstās uz racionāliem argumentiem. Otrkārt, man ir sajūta, ka esam nonākuši pie lūzuma punkta, kur satiekas dažādu paaudžu skatījums uz augstāko izglītību. Tā ir tāda antropoloģiska sajūta, kad tu redzi paaudžu diskusiju. Esmu sapratis, ka emocionālais fons un paaudžu atšķirības ir jāņem vērā. Nevar vienkārši piedāvāt racionālu formulu un cerēt, ka cilvēki to sapratīs.
Vai emocionālā reakcija nav pašsaprotama, ņemot vērā, ka runa ir par finanšu plūsmas novirzīšanu no konkrētām nozarēm un cilvēkiem? Droši vien arī jūs protestētu, ja jums samazinātu algu, pat ja tam būtu ļoti racionāls izskaidrojums.
Es meklētu citu darbu. Neturpinātu strādāt, ja redzētu, ka mans darbs netiek novērtēts. Nekad negaidīšu, ka kāds atrisinās problēmas manā vietā. Zinu, ka ir kapitālisms un katram ir jārūpējas par sevi.
Vai jūs savus bērnus sūtītu Latvijas augstskolās, vai arī dotu priekšroku izglītībai ārzemēs?
Vecākais dēls studē doktorantūrā Lankasteras universitātē Lielbritānijā. Savulaik viņš vienlaikus iestājās Latvijas Universitātes sociologos un Lankasteras universitātē. Salīdzināja mācību maksu un izvēlējās par labu britu augstskolas piedāvājumam. Tas bija dārgāks, bet kvalitatīvāks. Meita mācās 11.klasē un intensīvi domā, ko darīt tālāk.
Vai viņa varētu studēt Latvijā?
Protams. Tas atkarīgs, ko viņa izvēlēsies studēt. Latvijā iespējams iegūt ļoti labu izglītību, piemēram, veselības aprūpi nav vērts studēt ārzemēs, jo šīs studijas mums pašiem ir labā līmenī. Tāpat fizika, bioloģija, atsevišķas ekonomikas un jurisprudences nozares.
Kam būtu jānotiek, lai jūs atkāptos no amata?
Jūs tagad mani provocējat – gribat, lai pastāstu, kas jāizdara, lai panāktu manu demisiju!
Piemēram, ja skolotāji pasludinātu mēnesi ilgu vispārējo streiku, lai panāktu jūsu atkāpšanos.
Protams, sistēmisku nesaskaņu gadījumā es apsvērtu domu par demisiju. Ja redzētu ļoti labu alternatīvu, ko aizstāv vairums no sektora pārstāvjiem, tad demisija būtu normāls solis. Augstākās izglītības reformām es šādu alternatīvu neredzu.
Visu interviju ar Robertu Ķīli lasiet Sestdienā!