Ķirsons: Pabīdīsim malā gan vāciešus, gan zviedrus

Lai gan ir darbdienas pēcpusdiena, bistro gandrīz visi galdiņi ir aizņemti, jo Ķirsona sarūpētais piedāvājums acīmredzot ir gana iecienīts. Pats saimnieks ar sev raksturīgo optimismu nešaubās, ka ar jauno ēdināšanas biznesa modeli viņam izdosies iekarot ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas tirgu.Fragments no intervijas ar Gunāru Ķirsonu:**Šo māju atkal rotā vārds Ķirsons, tāpat kā jūsu restorānu Doma laukumā sen atpakaļ, Atmodas laikā.Gribu ar savu vārdu garantēt kvalitāti. Tajā biznesā, par kuru esmu drošs, var būt mans uzvārds. Otrs vārds nosaukumā Māja nozīmē, ka nekur nav tik labi un tik gardi kā mājās. Tagad Ķirsons Māja ir jūsu galvenais biznesa projekts? Var teikt arī tā, jo Ķirsons Māja tā ir domāts kā uzņēmumu ķēde. Šis ir pirmais objekts šajā ķēdē, tātad galvenais. Šodien vēl nevaram pateikt, kas te ir labi un kas ne tik labi, bet pēc pusgada, kad visas kļūdas būsim pamanījuši un izlabojuši, ar nākamajiem objektiem ķēdē ies vieglāk.Par iešanu ārpus Rīgas ar jauno projektu esat domājis? Otrajā dienā pēc atvēršanas uzaicinājām šeit Latvijas pilsētu mērus, lai viņi redz, kas šis ir par produktu. Interese bija liela. Teicām viņiem: mēs sešus mēnešus pastrādāsim šeit un skatīsimies, kā mums iet. Paskatieties jūs arī, vai mēs jums esam vajadzīgi. Cilvēki ārpus Rīgas grib ēst to pašu, ko Rīgā.Publiski esat paudis satraukumu par burgeru ēstuvju ekspansiju Latvijā, kā piemēru minot  savu mazdēlu, kurš arī dodot tām priekšroku. Vai ideja par Ķirsona burgeriem radās, lai radītu alternatīvu?Mans spēks ir atzīt, ka jaunā paaudze iecienījusi burgerus, un pagatavot tādu burgeru, kurš būs labāks par citu piedāvātajiem. Tas nebūs sintētiskais burgers ar garšas pastiprinātājiem. Reiz televīzijā redzēju gaļas pārbaudi, šķiet, Islandē. Tika pārbaudīts, vai produktā nav klāt zirga gaļa. Zirga gaļu neatrada, toties izrādījās, ka šajā burgerā gaļas nav vispār! Jā, mums būs burgeri, bet tur būs 150 gramu gaļas iekšā! Burgers jau ir tā pati sviestmaize. Varbūt mums izdosies uztaisīt sviestmaizes, kas būs lētākas, nekā iespējams uztaisīt mājās. Biznesa gaitu iesākumā man bija skaidrs, ka ārzemēs noskatītos hotdogus ieviest Latvijā ir par ātru, bet nu jau dzīves ritms ir tik ātrs, ka ātrā ēdināšana ir perspektīva nozare.  Vai plānojat vēl kādu biznesu?  Nē. Man šeit ir tik daudz darba! Katra lieta līdz galam jāizstrādā. Ja labi ies, nākošajā gadā ir iecere atvērt arī viduslaiku tirgu. Kāpēc? Lai attīstītu Latvijā lauksaimniecību un attīstītu Latviju kā nepiesārņotas, ekoloģiskas pārtikas valsti. Uztaisīsim tādu kontroles sistēmu, lai varētu garantēt, ka, teiksim, vistiņa, kuru tur tirgos, tiešām būs kašņājusies pa zālīti, nevis rūpnieciski audzēta nezin kur. Būs dārga? Ja būs stabils tirgus, cenas būs lētākas.Ar kādām sajūtām atceraties tos biznesus, kas jums nesanāca? Vai tagad pēc krīzes nav vēlme atpirkt Gaiziņkalna kompleksu?No tāda cilvēka nevar atpirkt, viņam ir pārāk daudz naudas. Jā, šo zaudējumu es ļoti nožēloju, jo tur man bija viss līdz galam izdomāts, es to biju izdzīvojis. Naudu, ko tur ieguldīju, sešus miljonus latu, man nav žēl; tā bija mana privātā nauda, nevis aizņēmums.  Dizaina rūpnīcu mēģinājām vēl otrreiz, bet esam sapratuši, ka tajā biznesā ir grūti ieiet. Eiropa jaunus spēlētājus nelaiž. Ēdināšanā jau esam tik stipri, ka varam citus pabīdīt. Lai vācieši dara, ko grib, bet mēs tiksim viņu tirgū, zviedrus arī pabīdīsim, jo mūsu kvalitāte un zināšanas ir pietiekamas, bet māju celtniecībā ar lielajām firmām mums ir grūti cīnīties.Ar idejām mēdzat aizrauties vairāk nekā ar rēķināšanu?Jā, jāatzīst, ka rūpnīcas projekts nebija līdz galam izrēķināts. Ja jūtu, ka ir labi, tad eju un reizēm par maz izrēķinu. Toties šis jaunais projekts, ja to izslīpēsim, būs tāds, ka varēsim mūsu produktus vest uz Vāciju, līdz tai nemaz tik ilgi nav jābrauc. Protams, šodien jau jārēķina, kas būs, ja eiro saplīsīs, ja pēkšņi atkal būs robežas - tad jātaisa ražotne Vācijā, jo mums ir pieredze ražošanā. Nevedīsim produkciju no Latvijas, vedīsim latviešus, lai tur strādā. Ja to neļaus - ņemsim vāciešus darbā. Ja mūs metīs uz muguras, mēs kritīsim uz kājām kā kaķi. Agrāk, kad tā visu neizrēķināju, mani varēja nomest uz muguras, un es zaudēju. Tagad, iedami uz Vāciju, mēs paredzēsim visu, neiesim neapdomīgi. Visu interviju ar Gunāru Ķirsonu un rakstu par viņa gaitām lasiet Sestdienā!**