Pēc Daugavmalas sarkanbaltsarkanajiem karogiem ar mani nekas nozīmīgs nav atgadījies, nosaka Imants Melgailis, viens no humora un satīras žurnāla Dadzis karikatūristu talanta un ilggadības «zelta sešinieka», par kuru karikatūrām smējušās vairākas paaudzes. Tagad no šī sešinieka (kuru zīmētās karikatūras, kā arī Andreja Skaiļa humoreskas, godīgi sakot, bija galvenais iemesls, kāpēc Dadzi vispār pirka) — Gunārs Bērziņš, Uģis Mežavilks, Edgars Ozoliņš, Gunārs Vīndedzis, Ēriks Ošs un Imants Melgailis, — palikuši tikai divi pēdējie. Melgailis, stila ziņā pieklājīgākais un zīmējumu ideju ziņā ražīgākais, 26.janvārī svin apaļus deviņdesmit. Uz savu karikatūru izstādi Salaspilī nebraukšot, jo vairs neesot liels staigātājs. Arī nevienu karikatūru zīmējis vairs neesot jau gadus piecus. Pirmoreiz beidzis zīmēt karikatūras 1994.gadā, kad Dadzis beidza iznākt, un otro reizi – 2008.gadā, kad pēc dažu atjaunotā Dadža numuru iznākšanas kļuva skaidrs, ka divreiz vienā upē iekāpt nevar, īstais Dadža laiks Latvijas kultūras vēsturē paliek tās četras nosacītās padomju desmitgades pēc Staļina nāves, 50. — 80.gadi pagājušajā gadsimtā. Tajās Melgailis radījis vairāk nekā piectūkstoš karikatūru, kuru personāži, lai ko tie bildē nedarītu, pārstāv latvju vidējā inteliģenta tipu, klusu, viegli izbrīnītu dzīves notikumu vērotāju vai līdzdalībnieku, kura seksualitāte izpaužas tikai acu skatienā, atšķirībā no, piemēram, Edgara Ozoliņa vai Gunāra Bērziņa mačopuikām un pupīgajām sievietēm, sākot no pamatskolas vecuma, vai Uģa Mežavilka un Ērika Oša drūmi iespaidīgajiem lauku dzērājpapiem.
Melgailis pats piemin, ka Dadža kolēģi Māris Bišofs un Edgars Ozoliņš uzteikuši viņa kompozīcijas izjūtu. Tā viņam esot no dabas. Melgaiļa kolēģa un drauga Uģa Mežavilka meita, rakstniece un Dienas Žurnālu datormāksliniece Rūta Mežavilka vērtē: Melgailim nav mākslinieka izglītības, viņš ir autodidakts, bet savu stilu izkopis, racionāli izmantojot savu zīmētāja talantu. «Melgailis necentās uzzīmēt sarežģītāk, nekā tehniski varētu. Savienojot savas zīmētāja spējas un māksliniecisko gaumi, viņš izveidoja savu unikālo stilu. Kamēr Mežvilks, Ošs zīmēja tehniski sarežģītas un darbietilpīgas ilustrācijas, Melgaiļa zīmējums jau no paša sākuma bija lakonisks un ar to izdalījās no mainstrīma. Šis stils bija ļoti piemērots nelielām bildītēm, tāpēc Melgailis gandrīz nekad nezīmēja lielos Dadža vākus.»
Tagad Melgailis stāsta, ka karikatūru tēmas viņam vienmēr nākušas viegli: «Atgūlos kaut kur klusā vietā, piemēram, pļaviņā, paņēmu kādu žurnālu, ieraugu, ka tur bildē kaķis, un sāku domāt, ko tur varētu par kaķi izdomāt.»
Kad Melgailis ar Mežavilku 1961.gadā Rīgā, Mākslinieku namā, sarīkoja pirmo karikatūru izstādi, tā bijusi sensācija, pirms atvēršanas Daugavmalā stāvējusi lielumliela skatītāju rinda. Tagad laiki mainījušies, Melgailis vairs nezīmē un arī neveido keramikas ainiņas, kuras bija pieprasītas Mākslas salonā 80.gados, pārtiek no mākslinieka pensijas, kura viņam aprēķināta, skaitot no pirmā padomju presē publicētā zīmējuma 1951.gadā, dzīvo savā Purvciema dzīvoklī kopā ar dēlu gleznotāju, un, nesteidzīgi apdarījis rīta soli, ap vieniem dienā mazliet uz datora paraksta atmiņas. Interneta viņam nav, un arī presei naudas nesanākot. Toties prāts Melgailim gaišs, un acis arī — atmiņu fragmentus viņš lasa bez brillēm, slikti redzot tikai tālumā.
Visu rakstu par karikatūristu Imantu Melgaili lasiet 25. janvāra Sestdienā!