Fragments no intervijas:
Vai Krimas aneksija jums bija pārsteigums?
Tādu notikumu attīstību neparedzēju. Mēs par to neiedomājāmies, jo pati doma, ka varam uzbrukt brālīgai kaimiņvalstij un atņemt daļu teritorijas, ir tik neprātīga, ka nekad neienāca mums prātā. Lai gan jau post factum, pēc okupācijas, sākām skatīties, vai kāds par to ir runājis agrāk, un konstatējām, ka apmēram pirms pusgada preses konferencē Kremlī uz kāda žurnālista jautājumu, vai Gruzijas scenārijs nevar atkārtoties Ukrainā, proti, Krimā, Putins atbildēja, ka tas ir absurds un neviens neko neokupēs. Toreiz mēs tam nepievērsām uzmanību, jo pats jautājums šķita absurds un Putina atbilde - pašsaprotama. Tagad redzams, ka mēs, žurnālisti un visi, kas seko politikai, acīmredzot nebijām līdz galam izpratuši Putina ideoloģiju un ārpolitikas koncepciju. Post factum tā kļūst skaidrāk saprotama. Varam pievērst uzmanību kādai 1997.gada publikācijai, kurā propagandisti Andraniks Migranjans un Konstantīns Zatuļins publicēja rakstu par to, kāda ārpolitika Krievijai būtu jāīsteno Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) telpā. Tur bija teikts: ja postpadomju valstīm nepatiks integrācijas vektors Krievijas virzienā un tās mēģinās iet Rietumu ceļu, tad gandrīz katrai no šīm valstīm ir iekšējas problēmas, uz kurām Krievija var uzspiest, lai traucētu šo valstu integrāciju Rietumos. Kā sāpīgie punkti tika minēti Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijai un Krima Ukrainai.
Baltijas valstu sāpju punkti tur netika minēti?
Nē, acīmredzot jau tad bija skaidrs, ka Baltijas eirointegrācijas ceļš ir neatgriezenisks. Toties NVS valstis tika uztvertas kā Krievijas ietekmes sfēra. Pēc tam, šķiet, drīz pēc 2008.gada kara ar Gruziju, bija kāda interesanta publikācija laikrakstā Kommersant, kurā tika citēts Putina it kā kuluāru izteikums, ka Ukraina vispār nav īsta suverēna valsts, bet mākslīgs veidojums, tāpēc Krievijai tā nebūtu jāatzīst. Tas raksturo Putina mentalitāti, to, ka viņš Ukrainu uztver kā pašpasludinātu valsti, kura sadrups, tiklīdz sāksies kāds reāls konflikts. To arī Putins ir izmantojis. Tiklīdz aizgāja Krievijai lojālais Janukovičs un kļuva skaidrs, ka Ukrainas integrācija ES un NATO ir reāls scenārijs, Putins iedarbināja spēka mehānismu, lai traucētu Ukrainai iet šo ceļu. Loģika bija skaidra: NATO neuzņem valstis, kurām ir teritoriāli konflikti. Tā ir divu gājienu kombinācija: mēs tur ieejam, tās valsts vara to neatzīst, un rodas teritoriāls konflikts, kuru atrisināt nav iespējams, jo Krievijai neviens neuzbruks, savukārt iekšpolitisku iemeslu dēļ tās valsts vara arī nevar atzīt savas teritorijas daļas zaudējumu. Tātad tur gruzdēs teritoriāls konflikts, kura dēļ valsti neuzņems NATO, un tieši tas Putinam vajadzīgs. Šī loģika atgādina kāda itāļu izcelsmes Holivudas aktiera stāstīto: bērnībā viņš ļoti gribējis velosipēdu un lūdzis Dievu, lai viņam to uzdāvina, bet tad sapratis, ka Dievs darbojas savādāk, nozadzis velosipēdu un sācis lūgt Dievam piedošanu. Te loģika ir apmēram tāda pati — var ļoti gribēt Krimu, bet vienkāršāk ir to sagrābt un pēc tam mēģināt panākt, lai visi to aizmirstu.
Vai Putins rīkojas racionāli un saprātīgi?
Piekrītu Angelai Merkelei, kas teica, ka Putins dzīvo citā realitātē. Daži komentētāji izteikušies, ka Merkele, proti, Eiropa, pati dzīvo citā realitātē. Merkele rīkojas gudri. Kad Putins bija adekvātāks, viņa izmantoja savus sakarus, lai viņu ietekmētu. Domāju, ne bez viņas palīdzības tika atbrīvots Hodorkovskis. Šodien Merkele saprot, ka šīs metodes vairs nestrādā, jo Putins ir savas svītas ielenkumā un tās glaimu un kūdīšanas iespaidā zaudējis sakarus ar realitāti. Tas nenozīmē, ka viņš rīkojas neracionāli attiecībā pret savu uzdevumu — maksimāla atbalsta līmeņa sasniegšanu valstī, nodrošināšanās pret opozīciju un kritiku un situācijas kontroli. Ar šo uzdevumu viņš lieliski tiek galā. Bet arī daudzi maniakāli slepkavas, kurus mēs uzskatām par ārprātīgiem, slepkavojot neatstāj pēdas un rīkojas ļoti racionāli un attapīgi. Hitlers arī bija pietiekami viltīgs un pragmatisks, lai gan tajā pašā laikā pilnīgi traks. Kaut ko līdzīgu redzam Putina gadījumā. Turklāt ir sistēmiski likumi. Tagad daudzi salīdzina Krieviju ar Trešo Reihu, lai gan ir skaidrs, ka Hitlera Vācija bija daudz agresīvāka valsts, slepkavoja miljonus cilvēku, upuru ziņā tā bija tuvāk Staļina režīmam. Toties propagandas un attīstības loģikas ziņā tai ar Putina režīmu ir daudz kopīga. Sākās ar lojāla oligarhu loka izraudzīšanu, kuri atbalstīja jauno diktatoru, kamēr pārējie krita nežēlastībā, Hodorkovskis nokļuva cietumā; Hitlers ar uzņēmējiem rīkojās līdzīgi. Tad tika slēgti neatkarīgi masu informācijas līdzekļi, uzradās savi gebelsi — Krievijā tas ir Dmitrijs Kiseļovs, viņam ir palīgi, kā Vladimirs Solovjovs, Aleksejs Puškovs, Vladimirs Mamontovs. Vārdu sakot, ir radusies propagandas ministrija. Agresīva ārpolitika, kas maskējas ar tautiešu aizsardzību — Vācijas gadījumā tā bija Sudetija, Krievijas gadījumā Krima. Vairākuma uzrīdīšana mazākumam — liberāļiem, gejiem un tā tālāk. Šīs izpausmes ir tik līdzīgas tāpēc, ka tā ir autoritāras valsts rīcības loģika galvenā uzdevuma — agresīva paklausīga vairākuma nodrošināšanai. Šajā ziņā visas diktatūras ir līdzīgas. Putins var domāt vienu, mēs otru, bet sistēmiskie likumi virzās pa noteiktu vektoru, un tas ir vairāk vai mazāk paredzams. Vadoties pēc šīs loģikas, mēs šodien redzam kritisku brīdi, kad Krievijas vara vairs nevar iegūt masu atbalstu bez ārējas agresijas. Hitleram karš bija režīma agonijas priekšvēstnesis, karā viņš aplauzās. Ir daudz piemēru režīma degradācijai līdz agresijas līmenim. Napoleons nāca pie varas kā demokrāts, tad kļuva par diktatoru, sāka agresīvu karu, un tas bija viņa karjeras gals. Tāpēc domāju, ka tas, ko redzam šodien, ir Putina karjeras beigu sākums. Krievijas vēsturē jau ir piemēri, kā karš sagrauj režīma ekonomisko bāzi un tuvina tā galu. Krievu–japāņu karš iedragāja monarhiju un izraisīja revolūciju, karš Afganistānā izrādījās pēdējā pile, pēc kuras Gorbačovs bija spiests reformēt Padomju Savienību. Šodien Krimas sakarā redzam kapitāla aizplūšanu, sankcijas, un esmu pārliecināts, ka Putina režīms to neizturēs.
Vai Latvija kā NATO dalībvalsts var mierīgi gulēt, nebaidoties no Putina, jeb mums būtu par kaut ko jāuztraucas?
Tanki Baltijā nenāks, kā tas notika 1940.gadā, bet jāsaprot, ka propaganda krievvalodīgos, kas skatās pārsvarā Krievijas televīziju, aktīvi izmantos dažādām akcijām. Šo kanālu skatītājiem skaidros, ka jāiet protesta akcijā, piemēram, pret cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Formulējumi var būt dažādi, bet Kremlim tagad ir ļoti nepieciešamas akcijas, kas rādītu, ka Eiropā ir problēmas. Tās var būt izdomātas vai reālas. Jāsaprot, ka šo akciju uzdevums ir nevis destabilizēt situāciju — to te destabilizēt nav iespējams, Latvija ir demokrātiska valsts, kurā putinisti nekad neuzvarēs —, bet uzrīkot kaut ko tādu, ko pēc tam varētu rādīt Krievijas televīzijas skatītājiem: redziet, Latvijā pārkāpj cilvēktiesības! Tādas lietas informatīvā kara apstākļos tiks rīkotas arvien biežāk. Ja negribat palīdzēt Putinam, tad, pirmkārt, parūpējieties, lai cilvēktiesību ziņā būtu pēc iespējas mazāk neapmierināto, jo viņi tiks izmantoti, un, otrkārt, atslēdziet propagandas avotus. Lai gan esmu vārda brīvības atbalstītājs, Krievijas propagandas telekanāli nav masu informācijas līdzekļi, tie ir aģitācijas līdzekļi, uz kuriem vārda brīvības princips neattiecas.
Visu interviju ar Romānu Dobrohotovu lasiet žurnāla Sestdiena 11.aprīļa numurā!